Sveiki cienījamās dāmas!
Man ir visai dabiska situācija.Meitene pameta mani, bet izlūdzos ka pārdomās, vai vēlas būt ar mani kopā. Tātad viņa pieprasīja laiku brīvībai, nogurusi no attiecībām. Kas tur slikts? Es kā puisis , neierasti esmu ļoti iemīlējis šo sievieti. Tas ir ļoti sāpīgi, tie kas zin kā ir ilgstošas attiecības pārraut vienā pēkšņā dienā sapratīs. Mēs esam darījuši viens otram pāri. Es melojot, meitene ar savu attieksmi. Bet kas ir sāpīgāk? Abi manuprāt vienādi sāpīgi. Kas vēl no manas puses - esmu gatavākais auns bijis, nenovērtēju visu. Pieļāvu mūžīgi mūžos pieļautu kļūdu,ka saprotu cik svarīgi bija nevis teikt - ka mīlu tevi, bet arī to pierādīt. Redziet, esmu tāds nopietns , nosvērts cilvēks, esmu noslēgts sevī. Un ir bijis grūti par ko izstāstīt, un kā vienmēr kās ko izstāsta manā vieta no malas. Neesmu neko sliktu, darījis tikai melojis par sīkumiem un nestāstījis visu savu dzīvi. Bet vai tad tas ir slikti? Ja vēlos tikai pasargāt meiteni no tā visa, kas bijis agrāk ( nekas ,traks , tomēr to var arī nesaprast). Bet tas viss aprakts zem tā , ka izradās esmu bijis es tas lielākais vaininieks. Atzīstu to! Bet meitene ar nav tāda ar vieglu raksturu. Bija dažas tukstots reizes jāpastrīdās, lai dabūtu ko vēlos ( neiet runa par seksu). Bet iemesls kāpēc škiras ir gan tas , ka meitene nogurusi no attiecībām un itkā raksturu nesaderība. Pati atzīst , ka ir jūtas , bet negrib attiecības, grib tās pārdomāt. Bet ir nosvērta un nelaužama spītniece, kura domā, ka nevar neko mainīt. Jēziņ, ikviens, kurš mani zin zina kā es mainījos dēļ šīs sievietes. Un reāli, bez viņas cik stulbi neizklausās, liekas es krītu atpakaļ, jo man nav spēka celties. Es tikai gribu darīt visu lai saglābtu, bet es vairs nezinu ko. Visu ko iesaka esmu izmēģinājis, pēdējais palicis tikai šis brīdis , gaidīt un cerēt , ka pateiks pēc laika - jā, esam kopā, es to vēlos. Ko lai dara, lai pārliecina, ka viss var mainīties. Jo nekas nav neiespējams un par vēlu visam ir tikai zem zemes. Kā lai pārvar šo šķiršanos ? Es nemužam nebiju iedomājies, ka būs tik sāpīgi kādreiz. Man kā vīrietim asaras birst kā lietus ārā krītot. Es vnk sāku sagraut sevi no iekšas. Kādas ir izredzes?