Bērnībā, cik nu bērnībā, diezgan apzinātā vecumā, vasaras pavadīju laukos. Nepārprotiet, tur nebija ne vistu, ne cūku, ne govju. Tā bija sen saimniecība. Visas ēkas celtas no lielajiem laukakmeņiem, vieta ar vairāku simtu gadu vēsturi.
Kalnā atradās dzīvojamā ēka, zem kuras milzīgi pagrabi, tālāk zirgu stallis, klēts un dīķis, kurā bija avotu ūdens, jo zem dīķa satikās vairāki avotiņi, un aiz tā burvīga bērzu birzs, kurā pavasaros ziedēja baltās puķītes (neesmu puķu pazinēja, bet zinu, ka bija baltas).
Puskalnā bija lielā lopu kūts, vai tās apmērus labāk raksturotu pat vārds ferma. Pretī, otrpus ceļam bija šķunis, augļkoku dārzs un arī avotiņš, no kura tika ņemts dzeramais ūdens.
Kalna lejā bija vēl viens dīķis, kurš, šķiet, saimniecības plaukuma gados ticis izmantots kā lopu dzirdāmais dīķis. Aiz tā dārzi un atkal, cik nu acs tālu var saredzēt, kalni un kalni, un egļu biezokņi, kur uz Ziemassvētkiem devāmies pakaļ eglītei. Un visus objektus šajā īpašumā savienojoja milzīgu ozolu gatves.
Man tā vieta vienmēr šķita ļoti īpaša un skaista.
Tomēr, tā bija nošķirta no civilizācijas, dziļi mežā, tālu no Rīgas, nebija elektrības, vecāki to vietu pārdeva pirms vairāk kā 10 gadiem.
Un mana klapata sākas pašlaik, jo vairāk kā pēc 10 gadiem es šo vietu sāku redzēt katru nakti sapnī.
Biju tik pārņemta, ka, atsaucoties uz bērnības atmiņām, kā pa miglu lidoju turp. Izmocīju savu mašīnīti pa mežacūku rakumiem un sakritušiem kokiem, bija skaidri redzams, ka vairāk kā 10 gadus tur neviens nav kāju spējis. Beidzot nonācu tur. Biju gaidījusi džungļus, bet, nē, izskatījās tā, it kā tā vieta pati sevi attīrītu. Zinu, izkalusās, ka esmu ar putniem, bet pēc tā, cik lieli bija izauguši mazie ozoliņi starp lielajiem ozolu gatvēs, varēja pateikt, ka neviens tur roku nav pielicis, bet tur nebija ne kūlas, ne aizaugušu džungļu, tik cik lapas sakritušas no ozoliem. Varēja staigāt kā pa parku.
Iepriekšējie saimnieki, no kuriem iegādājāmies to īpašumu, teica, ka šī vieta esot citādāka, ar īpašu enerģiju. Ka nekad tur nav neviena čūska redzēta, lai gan tas ir meža vidū un n-tos gadus nekas nebija kops. Tāpat līdzi nāca muļķīgs nostāsts, ka pirmie saimnieki, kas to vietu izveidojuši, bijuši tik skopi, ka savas dzīves laikā iekrājuši pamatīgu daudzumu ar zelta naudu un to paslēpuši tajā īpašumā. Laikam jau visām senām vietām un lietām nāk līdzi kādas teikas vai nostāsti.
Katru nakti redzot to sapnī biju tā pārņemt, ka biju gatava atteikties no savas pilsētnieces dzīves un doties turp, atpirkt to vietu no pašreizējā īpašnieka (esot kaut kāds ārzemnieks) un kļūt par tās vietas saimnieci. Dīvaini liekas tas, ka redzu sapnī šo vietu pēc vairāk kā 10 gadiem, un laikā, kad esmu nostājusies patstāvīgi uz savām kājām, nekā netrūkst, un esmu šo to sasniegusi.
Kā Jums šķiet, vai man jāiet ārstēties? :D Vai ir tādas vietas ar īpašu enerģētiku, kas pievelk? Vai tāda katru nakti sapnī redzēšana ir jāutver kā kaut kāda zīme? Varbūt kādai ir bijusi līdzīga pieredze?
237
