man mamma ir skolotāja. man tas liekas viens no pretīgākajiem darbiem pasaulē par smieklīgu samaksu. ne tikai tas, ka bērni ir drausmīgi (un viņi tiešām tādi arī ir), bet darbs nebeidzas līdz ar stundas novadīšanu- mājasdarbu, domrakstu, kontroldarbu labošanas (nu par kurām atkal vairs nemaksās), visu plānu, metodiku rakstīšanas, klases audzināšana- līdz ar to arī visu to mazo idiotu savārīto sūdu izstrebšana, pasākumu rīkošana, priekšnesumu gatavošana. un visam pa vidu vēl kaut kādas bērnu tiesību pārstāves, kuras nemitīgi klūp virsū par to, ka mazie nabadziņi ir aizskarti un aizvainoti, ka nav iegrāmatots datums, kurā bērns izmēžģīja potīti (hmm, kāda velna pēc?!). sajūta tāda, ka bērnu mācīšana skolās vairs nebūt nav prioritāte.
mana vecmamma arī bija skolotāja, padomjlaikos tā skaitījās prestiža profesija. arī manas mammas darba laiku sākumā. taču tagad būt skolotājam tas ir pazemojoši!