Atceros, ka man nācās atstāt kaķenīti vienu uz 2 mēn. Vnk citādāk nevarēja. Kaut gan katru dienu vecmamma nāca apraudzīt viņu, pabarot un pamīļot, viņa ir tā pieradusi pie manis, ka guļ blakus, staigā blakus, runājās un stāsta savus pārdzīvojumus. Vecmamma jau arī nevarēja visu dienu pie viņas nosēdēt, tā nu viņa ņaudēja, kauca un rūca. Kaimiņi, kas gāja garām durvīm bija lietas kursā par to,ka viņa viena, un pat aiz durvīm ar viņu sarunājās. Kad atbraucu, tad gan kaimiņi deva mājienu man saprast, cik slikta saimniece esmu..un vēl šodien sasveicinoties, šķībi paskatās. :D Tagad gan neesmu pametusi savu princesi ilgāk dažām h.
106
