Vai jūs varat iedomāties savu dzīvi bez bērniem?

Es kādreiz negribēju bērnus, tagad es vairāk par to vienu, kas man jau ir, savus negribu. Bet vienu adoptēt es gan gribu, tikai lielāku.

Jau teicu, ka eksistences jēga ir būt laimīgam. Tas man liekās daudz svarīgāk - meklēt un atrast to, kas padara laimīgu, nevis tikai ''turpināt dzimtu'', jo tā vajag un aiz sevis ''obligāti;; kaut kas jāatstāj. Tie ir tādi jau stipri novecojuši uzskati.

Melns, tīri pēc bioloģiskiem likumiem mūsu eksistence jēga ir radīt pēcnācējus, jā. Tāpēc arī ikdienā ceļamies, strādājam, ģerbjamies, pucējamies- viss ar mērķi iegūt partneri un radīt pēcnācējus, jā. (Tāpēc arī sekss un iemīlēšanās ir tik patīkami.) BET cilvēks ir kas vairāk, nekā parasts zvērs, tāpēc iemesli dzīvot var būt daudz un dažādi.

Ka tur grūts, iedomāties jau nav grūti.
Un vairāk cilvēkiem vajadzetu ne tikai iedomāties, bet reāli to īstenot.
Nu jābūt paškritiskam par savām spējām vecaku lomai.

Jā, varu. Riebjas bērni, un ļoti šaubos vai kkad vispār man uznāks vēlme upurēt savas intereses, brīvo dzīvi, nervus, apmaiņā pret brēcošu un gandrīz vienmēr neapmierinātu radību.

Nav tā taisnība, ka paliekot stāvoklī uzreiz mainās viss un parādās kaut kādas mistiskas jūtas.
Es uz viņām ceru, ka parādīsies vismaz kad piedzims, bet šobrīd - nekas nav mainījies, nav man bērns prioritāte.

Un tagad tās, kuras ir pārliecinātas, ka bērnu nebūs un nevajag, varētu atbildēt uz jautajumu, kāda vispār ir jūsu eksistences jēga?

Melns, vai tad bērns ir cilvēka eksistences augstākais punkts, kulminācija?

Melns, tīri pēc bioloģiskiem likumiem mūsu eksistence jēga ir radīt pēcnācējus, jā. Tāpēc arī ikdienā ceļamies, strādājam, ģerbjamies, pucējamies- viss ar mērķi iegūt partneri un radīt pēcnācējus, jā. (Tāpēc arī sekss un iemīlēšanās ir tik patīkami.) BET cilvēks ir kas vairāk, nekā parasts zvērs, tāpēc iemesli dzīvot var būt daudz un dažādi.

Neatbildiet uz konkrētu jautājumu ar pretjautājumu! Uz jautājumu atbildes nav, vai ne?

Jā, mierīgi.
Un vecumā var palikt viens arī, ja ir tie bērni!

Varbūt kāda māmiņa man arī nepiekritīs, bet mātes instinkts veidojas tik tad, kad ir jau savs bērns, ko auklēt. Pirms man pašai piedzima bērniņš,pati pārdzīvoju to, ka nu nav tā mātes instinkta. Arī grūtniecības laikā bieži vien bija jālej krokodila asaras par to, kur tad ir tas mātes instinkts, kā tad tā, drīz būs bēbis, bet man vēl nav nekādu mātes jūtu, kas es par māti. Nekas, tiklīdz mazulis bija uz rokām, tad arī parādījās visi mātes instinkti un jūtas un tagad nevar vien beigt skatīties uz to mazo bumbulīti, kas tik jauki čuč blakām.

Un pirms sava bērniņa man nebija absolūti nekādas saskarsmes ar zīdaiņiem, jo ar svešiem bērnam nekomunicēju un neucinājos.

Bet nu,man viņš droši vien parādījās tāpēc, ka jau mazai esot, zināju, ka dzīvē savā vēlos divus bērniņus un bez tiem dzīvi iedomāties nevaru.

Neatbildiet uz konkrētu jautājumu ar pretjautājumu! Uz jautājumu atbildes nav, vai ne?

Vieglāk jau ir neredzēt atbildes, ko negribās, ne? Es jau divreiz teicu, ka uzskatu, ka eksistences jēga ir būt laimīgam. Kādam tas nozīmē bērnus, kādam naudu, kādam attiecibas, kādam vētrainu dzīvi vienatnē.

Melns, kā nu nav! Mērķis, ja jau esmu piedzimusi, tad ir- Nodzīvot pēc iespējas laimīgāku dzīvi, padarot pēc iespējas mazāk cilvēkus nelaimīgus, un ideālā variantā- padarot pasauli par labāku vietu.

Šī diskusija nav laba ideja. :D

Es varu pat iedomaaties sevi misijaa uz Meenesi. :D Kaa buus, taa arii dziivos. Veeleetos beernus, ja ne savus, tad adopteetus, bet ja nebuus lemts, tad deelj taa neraudaashu spilvenaa ik vakaru.

Ja cilveeka eksistences jeega ir beernu dzemdeeshana tad viss progress kuru ir sasniegusi civilizaacija ir veltiigs. Taapat vareejaam palikt alaas un kniebties zaaliitee, dzemdeet pa beernam gadaa un piepildiit savu eksistenci

Ja ir iespeejas (nauda) un domubiedrs tad var aizraujoshu un piepildiiti dziivot bez beerniem. T.i. ja ir ar ko sevi nodarbinaat - celjot, baudiit dziivi, iepaziit citas kultuuras, piepildiit ambiicijas. Arii ja ir iespeejas karjeraa kuraam ir jeega - ofisa planktona darbam maza veertiiba, te domaaju maaksliniekus, zinaatniekus, aarstus - tad var iistenot sevi taada virzienaa. Protams ja nav ko dariit tad beerns ir iespejams vieniigais piepildiju.s.

Ļoti žēl, ka šobrīd vēl joprojām pastāv tāda suga kā Melns, kas uzskata, ka sieviete ir domāta tikai bērnu radīšanai/audzināšanai un sava viena vienīgā karaļa aptekalēšanai.

Vieglāk jau ir neredzēt atbildes, ko negribās, ne? Es jau divreiz teicu, ka uzskatu, ka eksistences jēga ir būt laimīgam. Kādam tas nozīmē bērnus, kādam naudu, kādam attiecibas, kādam vētrainu dzīvi vienatnē.

Un viss? Tik vien? Tad var uzskatīt, ka tie, kuri ir nelaimīgi, varēja vispār nedzīvot, nekādas jēgas nav no tādas dzīves.
Tad vēl viens jautājums - kāda ir jūsu nostāja pret jūsu vecāku uzskatiem šajā jautājumā? Vai tas, ka esat nākušas šajā pasaulē uzskatāt par nepareizu savu vecāku lēmumu/izvēli? :-D Kļūdu?

Vai tas, ka esat nākušas šajā pasaulē uzskatāt par nepareizu savu vecāku lēmumu/izvēli?

Pateikt godīgi? Esi redzējis kaut vai Latvijas pašnāvnieku statistiku?

Un vsp uz jautaajumu :" kaada ir dziives jeega?" Atbildi mekle tik ilgi cik ilgi cilveeks vsp domaa. Pasaules gaishaakie praati ir megjinajushi rast atbildi, bet taa arii nav nonaakushi pie taas. Ta kaa diez vai tgd cosmo mes beidzot uz to atbildeesim.

Un sieviete, kura Ventspilī ar diviem bērniem ielēca upē, noteikti bija dzīveslaimīgs cilvēks.

Tik vien, jā. Nomirt nelaimīgam, bet ''ar bērniem'', manuprāt, nav labāk kā nomirt nelaimīgam ''bez bērniem''. '' Atstāju aiz sevis kaut ko'' - dižs sasniegums. Principā es dzīvoju ar pārliecību, ka bērns būtu jāgrib, jo gribās izaudzināt vēl vienu labu cilvēku, gribas dot mīlestību, rūpēties, utt, nevis vienkārši jo '' kaut kas aiz sevis bija jāatstāj''. Dzīvē ir jātiecas pēc laimes sajūtas - šeit ļoti vietā ir CellarDoor pēdējais komentārs. Mana nostāja par manu vecāku uzskatiem ir ļoti vienkārša - tā bija viņu izvēle. Pareiza, vai nepareiza, par to jāspriež viņiem, ne man.