Sarakstē ar jauno draugu ieminējos, ka man viņa pietrūkst un ka maz laika pavadām kopā. Nu tas tā ar mīļumu bija domāts, ne kā pārmetums. Uz ko viņš atbildēja, ka laba daudz nevajagot un ka labi vien ir, citādi viens otram ātri apniksim. Man bija tāds wtf?! Viņš gan pēc tam teica, ka tas jau kā joks. Bet nu kaut kā mani tomēr aizķēra tā frāze... Es ar viņu varētu pavadīt kopā visu laiku, man viņš neapniktu, jo gribas tikai viņu un viņu. Bet vinam acīmredzami tā nav, kas skumdina un aizvaino :(
Laikam esmu pārāk naiva un neklausu žurnālu padomiem no sērijas esi neaizsniedzama, liec viņam skriet pakaļ, spēlējies ar viņu, neesi vienmēr pieejama, salgabā savu brīvo laiku un tā tālāk.
Bet ko es varu darīt, ka man nepatīk visas šitās spēlītes. Ja man kāds patīk, tad patīk līdz mielēm, varu visu upurēt un būt tikai ar viņu, jo gribu tikai to tajā brīdī.