Esmu strupceļā, tālāk neznu, ko darīt, samierināties vai taisīt revolūciju. Situācija sekojoša - esmu ar savu vīru kopā 12 gadus, pēdējos 2 gadus mums tik pat kā nav normāls sekss dēļ tā, ka viņam ātri " noiet", Tas sākās pēc bērniem, kad kādu laiku vajadzēja atturēties no seksa vispār. Es katru reizi palieku neapmierināta, dažreiz pat liekass, ka no uzbudinājuma un aplauziena, ka atkal viss beidzās pārāk ātri, rāpošu pa sienām un skrāpēšu asfaltu, parasti pēc seksa ir vilšanās sajūta. Esam par to daudz runājuši, it kā viņam arī tas nepatīk, saku, lai kaut ko dara lietas labā, jo tā dzīvot es nevaru. Tad labāk iztieku bez seksa vispār, nekā katur reizi uzbudinos un aplaužos, tā sajūta ir briesmīga....esam mēģinājuši seksu vairākas reizes dienā, varbūt par pāris mirkļiem garāks tas process ir 2. un 3. reizē, bet tad bieži gadās, ka penis nav tik stingrs :( Superīgs seks mums ir tikai tad, kad esam kārtīgi sadzērušies, bet nevar taču dzert katru otro dienu, lai būtu labs seks...
Biju uzticīga visu laiku, bet vadzis lūza un es kritu kārdinājumā ar citu vīrieti cerībā, ka viņš spēs sniegt labu seksu. Pirmā reize ar viņu bija super, bet otrajā reizē kaut kas negāja kā nākas, viņam " nestāvēja", par ko viņš ļoti satraucās un jo vairāk satraucās, jo mazāk stāvēja. Nu domāju, nekas, gan nākošreiz. nākošajā reizē atkal tās pašas erakcijas problēmas...
Esmu izmisumā - kāpēc man nav lemts tikt pie normāla seksa? Piebildīšu, ka esmu izskatīga, slaida, vīriešu uzmanības man nekad nav trūcis, bet kas ir ar to seksa būšanu, ko darīt - samierināties, ka orgasmu sasniegšu labi ja reizi mēnesī (reizēs, kad ar vīru būsim kārtīgās devās lietojuši alkoholu) un pārējās reizēs vienkārši paciest, pieciest, noklusēt savu sāpi? Es gribu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, bet kā? Varbūt ir kādai līdzīgi, nu padalieties lūdzu pieredzē.
p.s. moralizēšanu par manu dubulto dzīvi dzirdēt nevēlos, pašai jau sāp pietiekami.
40
