Vai esat domaajushas par beerna adopciju?

Man būtu bail, ka bērnam būtu iedzimts raksturs no vecākiem un , ka ar audzināšanu to nevarētu vērst par labu.

Man būtu bail, ka bērnam būtu iedzimts raksturs no vecākiem un , ka ar audzināšanu to nevarētu vērst par labu.

Un tas, ka raksturs var atšķirties no savējā vai otras puses rakstura un tāpēc to grūti izprast un ar to sadzīvot.

Esmu domājusi, jā. Sevišķi jau tādos gadījumos, kad pašiem bērnu nevar būt. Es neizslēdzu domu, ka kādreiz to arī darīšu - kad savi lieli vai ja savus ieņemt nesanāks (neesmu mēģinājusi, nezinu :D ).
Es gan neesmu droša, ko par šo domu teiktu mans vīrs, neesam par to runājuši.

man draudzenes gimene ir 4 adopteti berni, puika kurs jau pilngadigs itka normals calis, bet nu zog, pat no vecakiem laulibas gredzenu uz lombardu aiznesa! vispar tikai viena meitene skiet ka ir tada klausiga, parejiem ir savi tarakani galvaa!

Jā, esmu domājusi par to. :) Vīrs gan nav tik pozitīvi noskaņots, bet nu dzīvos redzēs. Gribētu adoptēt vecumā līdz 2 gadiem, ne vecāku. pati vēlos lielu ģimeni es 4 bērniem, bet diezvai dzemdēšu tik daudz.

Visu cieņu tiem, kuri adoptē ne-autiņbikšu vecuma bērnus. Dzīvoju kopā ar 5gadīgu, labvēlīgā ģimenē augošu bērnu, un tiešām ir kā te rakstīja, mazajam cilvēkam jau ir kārtīgi iesakņojusies lietu kārtības uztvere, šķiet neiespējamā misija to izmainīt, kur nu vēl, ja bērns no nelabvēlīgas vides nāktu.

nav noslēpums, ka baby box bērniņi visātrāk tiek paņemti.

Baby box bērnus statuss ir pavisam savādāk traktēts - atradenis + viņš adopcijai tiek nodots daudz ātrāk, jo ir brīvs un pieejams uzreiz pēc ārstu apskates un policijas izmeklēšanas par to, vai zīdainis nav meklēšanā un šo bērnu uzreiz piedāvā tiem, kas ir pirmie rindā uz noteikto dzimumu un vecumu. Ja viņi piekrīt, pēc 10 dienām mazulis ceļo pie viņiem. (Bioloģiskie vecāki gan var pārdomāt līdz bērna adoptēšanai, bet, ja atmiņa neviļ, ir bijuši 2 gadījumi, kad attapās pēkšņi)
Pārējie bērni nīkst bērnu namos, jo dokumentus kārto tā, kā kārto, pat gadu. Bērnu var adoptēt tikai tad, kad viņš ir juridiski brīvs, tāpēc viņi tur pavada šo ilgo laiku un iegūst traumu.

Cilvēki vispirms kārto garas formalitātes, lai tiktu pie statusa, un tad stājas rindā uz savu izvēlēto vecuma grupu un dzimumu, līdz 1,5 ir vislielākais gaidītaju cipars. Nekas nekur visātrāk netiek paņemts ;) Rinda pēc mazuļiem kļūst arvien garāka, nu jau ap 1,5 un 2 gadi uz bērniņu.
Protams, jo vecāki, jo mazāka rinda vai pat tādas vispār nav.

Esmu domājusi.
Nevēlos dzemdēt, tāpēc, kad būšu nobriedusi priekš bērna, apsveru iespēju adoptēt.

+ kad saņem bērniņu, viņam līdzi nāk kaudze ar visādām diagnozēm, un daudzas ir tikai varbūtējas.
Ļoti laba filma par to, kā bērniem piešķir diagnozes, lai tikai nozgrūztu viņus prom..
http://www.partizanets.com/project/film-mama-ya-ubyu-tebya/

Un Latvijā nav savādāk, bērnu nama bērni tāpat dzer kaudzi tablešu dienā, atkarībā, cik nu slimības ārstam saredzējušās..
Un, protams, potenciālie adoptētāji nobīstas no tā saraksta,kas nāk bērnam līdzi un reizēm pat nesazinās ar ārstu, lai viņš izpētītu to. Daudzas no slimībām tiešām nemaz neparādās.

Neesmu "bērnu cilvēks". Draugs arī nē. Bet, ja kaut kas atvērsies kādreiz, tad tikai adoptēsim.

Tajos mirkļos, kad uznāk šaubas par jēdzīga un piemērota vīrieša atrašanu, kurš būtu gan izcils vīrs, gan labs bērna tēvs, sāku apdomāt variantu par bērna adoptēšanu.

Mēs ar draugu tieši nesen runājām, ka tad, kad mūsējai būs kādi gadi 4, 5, varētu adoptēt kādu mazuli tādā pašā vecumā - puisīti. Palēnām sāku jau par to domāt.

Neesmu par to tik ļoti interesējusies par niansēm, bet kā ir ar aizbildniecību? Kāda ir starpība starp aizbildniecību un adoptēšanu. Ja bērns ir aizbildniecībā viņš dzīvo pie aizbildņiem vai bērnu namā?

Gribētu adoptēt.. bet pēc gadiem, gadiem.. kad pašai jau būtu savs bērns .. un adoptētu ne-zīdaini.. sākot no 5 gadiņiem tādu.. Bet arī tad, ja viss būtu tā, lai varētu atļauties vēl vienu bērniņu. Vēlme ir.. bet iespējas nav pašlaik.. bet pēc gadiem- cerams!

Ance
http://www.sif.lv/images/files/nodevumi/PHARE/aizbildnieciba/TKC-rokasgramata-aizbildniem.pdf
(var būt ir kādi likuma grozījumi vienīgi kopš 2004., bet idejiski uzskatāms materiāls)

http://calis.delfi.lv/forums/tema/18229190-adoptet-5-gadnieku/
(tur ir citu adoptētaju un dažu speciālistu viedoklis par šo modeli)

Jā, es esmu domājusi par adopciju. Un ļoti ceru, ka nākotnē to izdarīšu. Sapnis ir tiesi par ne-zīdaiņa adopciju. Respektīvi - labprāt adoptētu lielāku bērnu vai bērnus.

Gemini, paldies, ļoti interesants materiāls!

http://www.youtube.com/watch?v=UvhoSWSNPBo
Liidz noskatijos sho klipu, bija shaadi taadi stereotipi, bet nu es domaaju , ka jaa kaadreiz dziivee noteikti vareetu.

Es laikam nevareetu. Man beerni kaa taadi nepatiik, taapeec es shaubos, ka vareetu iemiileet to svesho beernu. It sevishkji, ja man jau buutu saveejais. un, ja, nedod Dievs, es nespeetu ienjemt beernu, tad droshi vien, ka apdomaatu par ziidainja adopteeshanu, bet tas veel ir taalaa naakotnee un paaraak agri par ko taadu spriest

Un arii, adopteetu tikai taadu, kam zinaama taa "aizmugure", ka nav naacis no briesmiigas gjimenes. Izklausaas drausmiigi, bet jaadomaa arii par sevi un savu gjimeni, nevis tikai par citiem.

Mazu negribētu adoptēt, bet pusaudzi, ja man ar viņu būtu labs kontakts, bez problēmām , nu tādu ap 12-16 gadiem .... Kuram jau ir izveidojies savs skatījums uz dzīvi ar savām vērtībām un lietu redzējumu. Vienkārši , es negribu būt mamma svešam bērnam , drīzāk kā draugs , kādam kam tas ir vajadzīgs ...
Bērna pagātne manu izvēli neitekmētu, es vadītos tikai un vienīgi pēc pašas sajūtām un kontakata ar šo personu ...