Līva, Tavs viedoklis ir Tavs, mans ir mans. Un Tavs nav vienīgais pareizais. Jā, ir zināmas sabiedrības morāles normas, kas ir jāievēro, bet šis te jau ir pārāk uzspēlēti un teatrāli. Neaizmirsīsim, ka emocijas otram uzspiest nav iespējams. Tas vispār pat nebūtu jādara. Personīgi mani neviens nav aizskāris, jo man šobrīd nav jārisina nekādas lielas problēmas. Bet ir tiešām pretīgi noskatīties uz to, ar kādu naidu vēršas pret tiem, kam šajās dienās šī traģēdija nebija dzīves jēga. Tāpat arī pret tiem, kas uzdrīkstas aizrādīt, ka kāds šo traģēdiju izmanto negodprātīgiem nolūkiem.
Piemērs, ko es minēju, nav vienīgais. Šeit meitenes jau minēja pietiekami daudz citu piemēru. Tāpēc jau es vēršos pie visiem. Saprotu, ka šeit ir cilvēki, kas uzskata, ka problēmas skaitās tikai tās, ko rāda TV. Lai gan tas ir salīdzinoši šaura personu loka skatījums uz procesiem. No tā izriet, ka tas, ko stāsta televizorā, ir vienīgā patiesība. Tā nu nav gan.
Redzi, inteliģence nozīmē plašu un daudzpusīgu skatījumu uz lietām. Tāpēc pieņemt par vienīgo patiesību to, ko stāsta televīzija un dusmoties uz tiem, kas spēj argumentēti apstrīdot šo te viedokli, ir diezgan infantīli. Šobrīd Tu nosliecies uz sava viedokļa uzspiešanu citiem, kamēr es esmu par to, ka sēras un cieņa nav nekas slikts, kamēr tas nekļūst par kaut ko uzspīlētu un teatrālu, kā šajā gadījumā.
Tikko ieraudzīju TV reklāmu TV3 ziņām, kuras sola kaunināt Zatleru pāri par to, ka viņi ir bijuši uz modes skati. No tā mēs secinām, ka tomēr vienīgā iespējamā cieņas izpausme ir raudāšana pie TV. Man gan joprojām šķiet, ka tā ir ārišķība. Es varu turpināt just tam visam līdzi, nekaucot pie TV. Kurš gribēs paskatīties komēdiju, pārslēgs kādu ārzemju kanālu un skatīsies tik un tā. Kurš negribēs lasīt par šo ziņās, šos portālus nemaz nevērs vaļā.
Bet šeit es gribēju parunāt nevis par to, ka izsludināt sēras par šādu gadījumu ir ok, bet uzspiest to kādam... Tāpēc arī minēju šos 22 cilvēkus, kas gājuši bojā uz ceļa un Reģus, kur sadega 26 cilvēki.
Cik tad īsti ir tas skaits, pēc kura nāve sāk būt tik vērtīga, lai slēgtu klubus, atceltu pasākumus un liktu cilvēkiem dienām sēdēt mājās un nosodīt tos, kas neraud?
Kur tad ir tā robeža?
Cik ir tas skaits, no kura sākas sabiedrības morāle un sēras?
Un kāpēc šīs teatrālās sēras ir svarīgākas par cilvēka iekšējām sajūtām?
Vai tiešām sērot var tikai nekur neejot, vai tikai tā var izrādīt cieņu?