Katrai no mums dzīvē ir bijis moments, kad ir aizgājis kāds tuvinieks. Kādai no mums draugs, kādai brālis, kādai mamma, kādai tēvs, vēl kādai draudzene, kolēģe, kaimiņiene. Tāda ir dzīve - cilvēki mums blakus mirst. Un bieži vien nepelnīti agri. Bieži vien traģiskā nāvē, kad gribas gaudot spilvenā un no galvas nepagaist doma -par ko?
Ceturtdien traģiskā nāvē bojā gāja vairāk kā 50 cilvēku. Kurš pie tā bija vainīgs, mēs vēl nezinām. Bet! Mēs joprojām esam šeit. Es, Tu, un pārējās foruma lietotājas, kas šo lasa.
2006. gadā autoavārijā mira cilvēks, bez kura es nekad nebūtu tāda, kāda es esmu - mans krusttēvs man iemācīja ļoti daudz ko - kad viņš brauca no darba, viņa mašīnā ietriecās dzērājšoferis. Pagājušogad nepareizi izliktu ceļa zīmju dēļ Zviedrijā no kraujas nogāzās manas māsas vīrs. Pirms diviem gadiem nedabīgā nāvē mira mans tēvs. Brāļa pirmā meitene nosmaka ugunsgrēkā.
22. novembrī kāda kļūdas dēļ mira vairāk kā 50 cilvēku vienlaicīgi. Kāpēc šīs nāves būtu jāpadara īpašākas par pārējām?
Kopš dienas, kad iebruka Maximas jumts, šis ir kļuvis par centrālo notikumu. Katrā otrajā diskusijā ir lasāmi kauninoši komentāri - "Kā Tu atļaujies pīkstēt par to vai šo, kad citiem ģimenes gājušas bojā?"
Kur bija šie komentāri, kad mira cilvēki, kurus aprakstīju augstāk? Arī tās visas bija traģiskas nāves, bet tas nenozīmē, ka citiem dzīve neturpinās.
Jebkurš no mirušajiem ir pelnījis cieņu un viņu piederīgie līdzjūtību. Pirms sākt rakstīt šo, es aizdedzu sveci viņiem visiem - gan saviem mīļajiem aizgājējiem, gan visiem tiem, kas gāja bojā ceturtdien Zolitūdē. Bet vai tiešām ir pareizi nosodīt tos, kas šajās dienās ir apņēmušies risināt savas problēmas, tikai tāpēc, ka ceturtdien bojā gāja vairāk par vienu cilvēku?