Hah, jāāāā. Zini, man agrāk arī bija tā - aj, līst vai smidzina, neiešu ārā, sēdēšu iekšā. gan jau citreiz. Tad vienā brīdī pateicu sev - nē, Līga, ej skriet, savādāk vakariņu nebūs! ( jā, tā no sākuma bija :D )
Bet pēc pirmajām reizēm, kad pēc kārtīga skrējiena jūties tik sasodīti labi un priecājies par to, ka tomēr pacēli savu pakaļu no ērtā krēsla un biji skriet + kārtīgi izstaipījies, ir tāds gandarījums, ka pārvarēts tas briesmīgais ''nevaru'' vai ''esmu nogurusi''.
Patiesībā bieži vien man ir tā, ka, braucot vēlu vakarā no skolas vai prakses, vai kā cita, un redzot, ka kāds skrien, uzreiz pašai arī sagribas. Tā teikt - neapzināti, bet tomēr skrējējs-skrējēju motivē. Tāpēc es bieži, lai arī cik tas dažus kaitina, izmantoju endomondo un automātiski ''nošēroju'' savu skrējienu, jo domāju, ka iespējams tas liks vēl kādam piecelties un izkustēties! :)