Vēl skumjāk man palika redzot karogus ar sēru lentītēm, tie bija visur, kur vien skatījos, arī mūsu pilsētas Maxima netika aizmirsta - bija daudz svecīšu pie ieejas, arī ziedi, vēlāk vakarā arī kopīga svecīšu nolikšana.
Biju veikalā, nemanīju, ka tiešām kāds uz augšu lūkotos, bet bija nedaudz sirreāla sajūta, iedomājoties, ka cilvēki, kuri cieta, gāja bojā, bija tikpat ikdienišķi ieskrējuši veikalā. Nē, boikotēt netaisos, arī paranoja man nav, bet ļoti labi saprotu, ka ir cilvēki, kuriem vēl ilgi būs grūti apmeklēt veikalus, pat ne tikai veikalus, domāju, ka piedzīvotais un pārdzīvotais tik ātri no atmiņas nepazudīs nevienam. Protams - dzīve turpinās, bet vajag atļaut izsāpēt to, kas mums šobrīd sāp. Saprotu, ka ir cilvēki, kuriem šī traģēdija neizraisa nekādas emocijas, bet lielākajai daļai tas tomēr ir bijis liels emocionāls pārdzīvojums.