Sveikas, meitenes!
Te nu būs kārtējā tēma par mīlas lietām. Šķiet, esmu no tiem cilvēkiem, kas ar savu iekšējo pasauli vienatnē tikt galā nevar, tāpēc vēršos pēc virtuāli-morāla atbalsta.
Problēma, protams, ir kāds puisis. Esam nabadzīgi jaunieši, kuri, dzenoties pakaļ saviem sapņiem un cenšoties saskrāpēt naudu, un paļaujoties uz savu līdz šim tik platonisko draudzību, nolēmām dzīvot kopā, ikdienā dalot priekus, bēdas, vakariņu gatavošanu un rīta paģiras. Vienmēr strīdējušies, apsaukājušies un ākstījušies viens par otru. Kad mani draugi jautāja, vai mums neesot romantisku nolūku vienam pret otru, skurinājos un šausminājos, nu nē-e, tas taču būtu, kā ar brāli salaist.
Dažādu apstākļu sakritību un mūsu viesmīlīgās dabas rezultātā nonācām uz pāris nedēļām vienā gultā. No sākotnējiem strīdiem un lamām par to, ka otrs aizņem par daudz vietas, pēkšņi attopamies viens otra apskāvienos. Sākumā it kā neko nepieminējām, neapspriedām, vismaz es nedomāju, ka tas atkārtosies. Bet atkārtojās. Un sekoja pirmais skūpsts un pasaule sagriezās otrādi. Viss ļoti jauki, bet...
Mēs vienmēr esam bijuši "čomi" bez jebkādiem nolūkiem vienam pret otru, bez romantiskām interesēm. Man šis puisis ir sācis ļoti simpatizēt par spīti tam, ka jaunāks un arī augumā īsāks un liekas, ka mēs kopā būtu ļoti tizli. :D Un tomēr, tomēr man viņš ir iepaticies. Un zinu, ka vakarā, kad viņš pārnāks no darba, man atkal tiks uzdots jautājums "ko mēs ar šo situāciju darīsim?" Jautājums, no kura rīta miegainuma aizsegā veiksmigi izvairījos, jautājums, kas man liek dauzīt galvu pret sienu, jo es baidos. Šausmīgi baidos visu sačakarēt, galu galā mēs dzīvojam kopā un tiekamies katru dienu.
Ko darītu jūs, ja justu, ka ir pienākusi situācija, kad kāds no jūsu draugiem, patiešām čomiem, pagalma puikām, sāk kļūt par ko vairāk? Kā pārkāpt tās iekšējās robežas vai tieši otrādi - kā uzmūrēt augstākas sienas, neko nesabojājot? Galu galā - kā nebaidīties izlemt?
5
