Nē, neesmu tāda. Draugs mani tādu nemaz negribētu. Un es pati sevi tādu nevarētu paciest, jo man besī tās mūžīgās nevarules.
Es iedomājos, es taču badā nomirtu vispār iznīktu, ja tā uzvestos piemēram, tagad, kad draugs ir vairākas nedēļas prom. Līdz ar to - es varu un daru. Burku atvēršana nav problēma, tāpat kā lampiņu skrūvēšana un plauktinu činīšana, ja tas vajadzīgs, jo nesēdēšu un negaidīšu trīs nedēļas līdz draugs atgriezīsies.
Piemēram, pirms trim nedēļām saķērās pastkastītes slēdzene. Draugs pirms dažām dienām bija aizbraucis prom un zināju, ka atpakaļ būs pēc 3 nedēļām. Nu, ko - gāju un činīju. Jo ko citu darīt - gaidīt trīs nedēļas draugu un ļaut, lai ''foršie'' kaimiņi visu no pastkastes izzog? Nē. Un zvanīties, uzbāzties viņa draugiem, lai nāk činīt manu pastkastīti man likās vnk idiotiski.
Draugs ir spēcīgāks par mani un dara pietiekoši daudz, kad ir šeit, bet ir periodi, kad viņš šeit nav. Protams, to, kas nav man pa spēkam, es sevi neraušu uz pusēm un nedarīšu, bet tādi sīkumi kā iepriekš minēts...mierīgi varu izdarīt pati. Nav man raksturīgi sevi pozicionēt kā nez kādu trauslo princesi vai pārāko sievišķības iemiesojumu.
Man ir ļoti svarīga tā apziņa, ka es neesmu atkarīga no drauga, ka es varu pati par sevi parūpēties un pati visu nokārtot, visādus sīkumus izdarīt. Nevis vienmēr tikai skriet pie viņa kā tikai kaut mazākais sīkums jādara(piem, burka jāatver).
213
