otras pusītes nāve

Jā, ir. Zinu puisi, kura draudzene nositās auto avārijā. Ir pagājis jau ilgs laiks, bet viņš tagad laimīgs kopā ar citu sievieti. Nevar jau sevi norakstīt un tikai eksistēt, jāturpina dzīvot tā, lai otra pusīte, kas tajā saulē, lepotos.

Jā, ir. Vīrietis zaudēja savu sievu, kuru dievināja, mīlēja un viņi bija kā cimds ar roku.
Smaga tas ir ļoti un ir palikušas visādas sekas pēc tā, bet nu saņemas un dzīvo tālāk.

Jāizsāp. Jāpaiet pietiekami ilgam laikam. Cik? Kā kuram.
Dzīve neapstājas. Tā vienkārši ir savādāka.

vai tam maz ir iespējams tikt pāri un dzīvot, nevis eksistēt?

Ir iespējams, bet loģiski, ka tpt kādu laiku eksistē, nevis dzīvo.

Cilvēki ir ļoti dažādi - vieni krīt depresijā, žēlo sevi, neredz jēgu vairs nekam, bet citi cenšas saņemties, lai cik smagi nebūtu (saka, ka otra pusīte tā būtu vēlējusies). Reāls piemērs ir draudzene, kurai šovasar nositās puisis.

Ir iespējams, nav jau citu variantu. Cik ātri/smagi/viegli, tas atkarīgs no cilvēka. Mans tētis zaudēja sievu (manu mammu) nu jau pirms 10 gadiem. Viņam bija jātiek pāri, galvenokārt, jau mūsu - bērnu dēļ. Kad mēs bijām jau patstāvīgāki, sāka domāt arī par sevi. Tagad atkal ir laimīgās attiecībās.

Man droši vien paietu kādi 3 gadi kamēr es vispār apjēgtu, ka viņš vairs nav un tad vēl laiks kad vispār kādu citu laistu sev klāt un tad jau ir būtu par vecu,lai nopietnas attiecības veidotu.

Bet atbildot uz tavu jautājumu, jā ir iespējams.Protams, ne jau pēc īsa laika.Tas jau ir individuāli

Jaa, bet visam ir vajadziigs laiks. Kaadam tie ir 10 gadi, kaadam 2 gadi. Vienmeer vajag sev atgaadinaat to, ka otra pusiite noteikti veeleetos, lai miiljotais vai miiljotaa turpina dziivot taalaak, nevis lai gadu desmitiem seezj un raud pie kapa.

Krista++

neatceros pirmo mēnesi pilnībā, par bērēm ir palikušas mazi fragmenti, tagad tikai sāku saprast, ka man ir sava dzīve, kura jādzīvo, bet nevaru. tie "tā būtu vēlējies" nepalīdz, jo tās personas nav, tukšums. tādos brīžos zūd ticība kaut kam augstākam un netveramam. krīti melnā bedrē, trūkst elpas, ierītas asaras kaklā...

Galvenais, neturi to sevii. Ljauj sev to saapi izsaapeet, izraudaat, izrunaat un galvenais, nenorobezjojies no cilveekiem, kuri veelaas tev paliidzeet.

Artevi, ir pagājis īss laiciņš.Tas nenotiek tik ātri. Ja, tev ir iespēja , tad ej cilvēku sabiedrībā un nepavadi laiku viena.Viss labākais, ja ir līdzekļi,tad aizbrauc kaut kur uz ārzemēm kaut vai nedēļu.Vienalga uz kurieni.Tas man palīdzēja sevi savākt ,kad tuvs cilvēks aizgāja.

Jūtu tev līdzi..
Es ticu, ka tas ir ļoti sāpīgi un pat negribu iedomāties, kā tas būtu.
Es arī zaudēju tuvu cilvēku. Manā gadījumā tas ir vectēvs, kurš bija un te pēkši vairs nav. Ir pagājusi nepilni divi gadi, bet es tāpat neesmu vēl tā īsti tikusi pāri. Tas ir jāizsāp un mirušais ir jāatlaiž, lai arī cik grūti tas nebūtu.

Tagad ir novembris - mirusho pieminjas menesis.Aizej uz kapiem, iededzini vinjam sveciiti. Paludzies lugsanas par mirushajiem, lai vinja dveselei vieglak tai sauliitee.. pasai paliks vieglak.Apzinies, ka vinjs vairs nav starp dzivajiem, bet ja par vinju lugsies, sargaas ari Tevi no debesiim..debesiis visi satiksimies.

ir, jā, protams.
zinu paziņu lokā dažus pārus, kas šādi šķīrušies slimības vai avāriju dēļ.
ja jautātu manu viedokli, tad es teiktu, ka ir jāpaiet laikam, kamēr to sagremo un aprod ar jauno dzīvi, bet pēc tam atcerēties, ka TU dzīvo un TEV dzīve turpinās.

Atceros, ka pirmos mēnešus pēc bērēm biju tik dusmīga... likās, ka sāpes ir nepārvaramas un dusmojos, ka tāds liktenis, ka cilvēks nomira. Un jā, vēl attiecīgā zāļu deva arī darīja savu - īsti nesaprast, kas šodien jādara un kas noticis.

Bet tā jau ir, ka dzīve turpinās un sāpes nepāriet. Ar sāpēm sāc sadzīvot, ar gadiem paliek vieglāk, bet jā, diemžēl sāpes nekad nepāries.

Izklausās, ka Tev kopš bērēm ir pagājis ļoti īss laiks. Par ticību dzīvei, samierināšanos un dzīvošanu tālāk ir pāragri runāt. Vienīgais, ko iesaku - atceries, ka Tev ir arī ģimene, draugi, radi, kuri pārdzīvo par Tevi, Tavām emocijām, veselību.. vismaz tas man palīdzēja sasparoties un dzīvot tālāk.

Turies!

To atliek tikai un vienīgi izsāpēt. Kad gribas raudāt,- raudi, gribas kliegt- kliedz! Izbļauj savu sāpi, izlaid ārā, vismaz uz brīdi vieglāk paliks.
Sākumā ir šoks, tad sākas realitātes apzināšanās, kas ir grūti, bet ne neiespējami..

Tas ir grūti, bet ne neiespējami. Man draudzenei tā bija pirms pusotra gada, staigāja kā rēgs, principā cēlās no gultas tikai tapēc ka viņai bija 3 gadīgs bērniņš, dēļ kura viņa vispār kaut cik turējās. Bet nu gāja grūti, viņai nāca virsū melnie, nevarēja sevi kontrolēt. bet tad vienā brīdī viņai tā kā klikšķis notika un pēkšņi viņa sāka dzīvot atkal no jauna, jo saprata ka ar to visu raudāšanu un psihošanu viņa jau tā pat neatgūs viņu atpakaļ. Tagad viņai ir 3 mēnešus veca meitiņa un jaunas attiecības. Tā ka viss ir iespējams, tik vajag ļaut sev izsāpēt un palaist. un atceries par draugiem un ģimeni, nenorobežojies no viņiem, jo arī viņiem sāp..