Mēs meklējām normālu dzīvesvietu jau kopš uzzināju, ka gaidu mazo. Es katru dienu sēdēju ss un čekoju. Tiklīdz parādījās, kāds atbilstošs variants, tā zvanīju. Bet man ir ne tikai bērns, bet 2 mājdzīvnieki arī. Viņi nav jauni gados. Vēders auga, bet izredzes atrast normālu mājvietu samazinājās. Pirmais jautājums, ko uzdevu - vai izīrējat ğimenei ar zīdaini un mājdzīvniekiem (vissliktākais īrnieka profils ever). Ir tikai kādi 5 cilvēki max., kas atbildēja- jā. 3 no viņiem piečakarēja. Esi pirmais, kas piesakās uz apskati. Te pēkšņi kādas pāris h pirms norunātās tikšanās tev paziņo, ka ir jau izīrēts vai ka no pirmās vietas esi trešais dzīvokļa apskates rindā. Un, protams, ka nemaz netiec pie apskates. Īstenībā, izīrē tam otrajam, kam nav tā bērna un/vai mājdzīvnieka. Dienā zvanīju 2-5x.
Pelējums ir tā kā ļaundabīgs vēzis. Lai, ko tu darītu, metastāzes ir un paliek metastāzes. Plus vēl blaktis. Jūs zināt, kas tas par neiznīdējamu mošķi? Veicām dezinsekciju. 3 mēnešus labi, pēc tam atkal parādījās. Vnk naudas izgrūšana. Un kaimiņš ir alkoholiķis, vazanķis un netīrelis. Bomzis ar luksu - jumtu virs galvas. Paskatoties uz visu no malas - tur, kur esam tagad, ir labāk.
Un runājot par svaigu gaisu. Pastāvēja iespēja, ka meita varēja tajā dzīvoklī dabūt bronhiālo astmu. 2 kaimiņu bērniem tā ir jau kopš bērnības. Šeit meita ir mierīga, nesēc. Noguļ man slingā 2h. Rīgā knapi 40 min. Dēļ trokšņiem un gaisa (tā trūkuma dēļ). Vispār ir mierīgāka. Ar ratiem te neizbraukt. Grants ceļi, varbūt ziemā būs labāk ar savu Emmu dragāt.
Tā kā īres maksa nav maza, runājam ar īpašnieku, lai kaut ko dara lietas labā. Vīd cerība. Mašīnas pagaidām nav. Bet ceru, ka būs.
Un uz malkas plīts ēdiens garšo labi. Kā laukos. :) cenšos saskatīt pozitīvo.