Man grūtākais posms bija pirmais mēnesis. Pāris reizes arī paraudāju. Nebija pie kā griezties. Griezos šeit, kļūda. Pāris meitenes izteicās, ka nav, ko čīkstēt un cik var...ka esmu pārāk mammas lomā, ka visu ņemu pārāk pie sirds un nopietni.
prieks, ka bija meitenes, kas tomēr saprata. Sarakstījāmies privāti.
Man bija posms, kad gribēju vnk atstāt mazo mājās ar vīru un miers. Galva plīsa pušu no bērna raudām. Sūtīju vīru ar bērnu prom. Domāju par to, ko es darītu bez bērna, kur ietu, ko pirktu, kā atpūstos.
Un tad pēkšņi viss mainījās. No maza brēcēja pārtapa mazs mīļums, kas smaida un gugina. Tagad viss ir savādāk. Jā, ik pa laikam uznāk melnie, bet es skaitu mantru - tas viss ir pārejoši. Izbaudi mirkli, kamēr bērns ir mazs, vēlāk atcerēsies ar skumjām. Vnk laikam ir kaut kādi posmi pirms kuriem ir saasinājumi. Tie ir jāiztur. Ja domā, ko darītu viena bez bērna, padomā, ko darīsi, kad mazais paaugsies un būsiet kopā un varēsiet daudz ko darīt kopā. Iedomājies kāds būs tas brīdis, kad bērns skries pie Tevis, kad nebūsiet redzējušies visu dienu.
Es esmu ar bērnu 24/7. Ilgākā pauze - 30 min 1x, kad mazajai bija histērija un man arī. Vīrs vnk paņēma viņu ratos uz aizbrauca pastaigāties. Es izraudājos, savedu sevi kārtībā un pielādējos kaut cik ar mīlestību. Man laiks iet ātrāk kopš piedzima bērns.
Man ļoti palīdz BabyBjörns. Eju uz dušu ar mazo, uzkopju māju un mazā sēž un skatās.
Meitenes, kā jums veicas ar tummy time (likšanu uz punča)? Mazie raud vai patīk. Cik ilgi liekat? es cenšos pirms ēšanas un tad, kad mazajai ir vēlme patusēties.