Ak Dievs! Meitenes sanematies tak!
Atceros,ka man nebija taads pecdzemdiibu depresijas.Draugam bija gan :D Mani tik nomocija tas ,ka nebija neviens uz ko palauties.Nu protams uz draugu vareeju, bet bebitis tiko dzimis un mazs, vinam arii taa jauna pieredze un emocijas-draugam.Sapratu,ka tiaki es spesu izprast visu daudz labaak.Es jau taa pec dzemdibaam knapi staigaaju,jutos fiziski vaaja,centos aprast ar visu jauno,biju ari agresiva naktis kad bija jacelas un jabaro mazais,BET ta maza radiba vina censas visu so laiku pielagoties jums ,taa pat kaa jus vinai.Jus esat tas pieaugusais cilveeks kas spej paradiit un iemaciit,bet mazais nemaak paradit un iemaciit.Atrodiet to celu,lai paraditu mazajam un tikai tad bus vieglaak.Katra diena kops dzemdibaam ir kaa izdzivosana un maciiba,nakamajai dienai.Un tikai taa katra naakama diena klust vieglaka.Pats grutakais ir kad sievietei pie ta visa ir ari pasai jaatkopjas.Citai vieglaak ,citai grutaak.Es lieliski saprotu par kadam sajutam un izjutam runaa meitenes,bet nedrikst taa.the_one ieteiktu gan atrast kaadu ar ko izrunaaties un ar steigu,jo Tev vajag atelpu,seit gan jau tevi virspuseji sapratis,bet kads arpus daudz,daudz realak!
Un Mozo tas noteikti tev ir laika jautaajums,BET es tev varu teikt vienu,ka mazais juut katru tavu izmisuma bridi,katru tavu neparliecinatibu utt.Es to visu saku pec pieredzes,jo esmu lidzigi saskarusies ar daudz ko.Man pasai bija fiziski gruuti,bet ar sakostiem zobiem un tiru apzinu es tiku gala sakuma posmam.Es domaju,ka mates milestiba ir,bet trukst mazliet speka.Jasanemaas, jo tikai mes mammas spesim iemacit un paradit visu saviem berniem.Pirmie 3.menesi ir man skiet pasi butiskaakie, jo mazais aprod ar visu pasauli,centieties neliegt so sakuma posmu sev un padariet to skaistu!