Mans personīgais uzskats ir, ka bērnam, vecāku mudinātam, protams, ir jāsāk iet uz poda statp divu un trīs gadu vecumu, bet obligāti pirms bērnu dārza apmeklēšanas. Es biju hipertrais bērns - 1,5 gados jau runāju pilnos teikumos, uzreiz pēc tam arī sāku iet uz poda, trijos gados runāju divās valodās, četros - lasīju. Tas viss notika dabigi, bez manu vecāku nopietnas iejaukšanās. Laikam tāpēc es arī visu vieglāk uztvēru ar savu meitu - ilgi nerunāja (nu, relatīvi), visi šausmās teica, ka pie logopēda jāved. Tad kaunināja mani par to, ka uz poda neejot divos gados. Tagad man smiekli nāk par tiem gudrajiem runātājiem - tiklīdz bija, ko teikt, sāka runāt, uzreiz pēc tam sāka iet uz podiņa, pie tam pati prasās, nav jājautā. Tas viss nepilna mēneša laikā tika sasniegts un viņa pati tam tiešām bija gatava. Nevajadzēja nekādas gudrās grāmatas lasīt, neko - tikai būt bērnam blakus un atbalstīt viņu ceļā uz attīstību.
Viena lieta gan man šķiet nepareiza - b/d tiek palaisti bērni pamperos, kas nemāk paēst paši un palūgt, piemēram, ūdeni, ja slāpst. Saprotu, ka reizēm nav citas izejas, bet tik un tā tas liekas par ātru.