Nu par krūtstbarošanu viskategoriskākais uzskats parasti ir tām, kurām bērnu nav...mana māsa arī mani nosodīja, kad es 3 mēnešos pārtraucu barot ar krūti, lai gan piena man bija ĻOTI daudz, bet nu saspļāva savos kāpostos...pati savu dēlu knapus 2 mēnešus izbaroja.
Sākumā jau viss liekas baigi forši un jauki. Puika man ēda labi, satvēra krūti pareizi jau kopš 1. dzīves minūtes, BET viņš prasīja ēst katras 40!!! minūtes 24h diennaktī. Vienīgais laiks, kad izturēja ~1h bija laukā pastaigas laikā, guļot ratos, bet tad bija - kā acis vaļā, tā taure arī, bet man ziemas bērns...nevarēju atļaut zīdainim salā bļaut.
3 mēnešus izturēju ritmu ik pa 40min 24/7, pēc tam vairs vnk fiziski nevarēju izturēt. Es nebiju gulējusi normāli kopumā jau ~6 mēnešus, pēdējie 3 bija TRAĢISKI, jo miegs nāca nejēgā, bet kā iemiedz, tā atkal dzirdi, ka prasa ēst. Es biju izbesījusies,zombijs reāli... biju nikna...brīdī, kad es sapratu, ka sāku dusmoties uz bērnu par viņa raudāšanu, gribēšanu ēst, ka dusmojos uz viņu, ka viņam sāp vēders...tad vnk nolēmu netēlot māti varoni un mest to pupu pie malas. Nopirku pumpīti, domāju pamēģināšu atslaukt...kā tad. Stundu ņēmos, lai 20ml dabūtu...bet piens bija, jo, kad puika ēda, tad pa otru krūti 3 vai 4 strūklās šļācās. Aizņēmos elektrisko - tas vispār pa tukšo ņēmās. Neko darīt, pārgāju uz maisījumu un biju LAIMĪGA! Viņš tāpat cēlās pa nakti, lai ēstu, bet tagad tās vismaz bija 2-3h, nevis 40min...un pabarot varēja arī tētis un es varēju vispār necelties.