Nu tā, biju solījusi savu īso dzemdību stāstiņu un te nu būs:
9. jūnijā RDZn 7.stāva 9. dzemdību istabiņā laidu pasaulē meitiņu Madariņu (vārda dienu svin 9.augustā). Vislielākā sakritība, ka manam vīram gan dzimšanas diena, gan vārda diena ir 9. datumos arī Madarai sanāk 9.datumi (9. Jūnijs un 9. Augusts). 9 vnk ir vīra mīļākais skaitlis, bet tādu sakritību es redzu pirmo reizi mūžā :)
Dzemdībās piedalījās arī mans vīrs. Liels atbalsts, morālais palīgs, esmu viņam ļoti pateicīga. Vienīgais, ko viņš atteicās darīt, bija pārgriezt nabassaiti, bet to mēs jau bijām pārrunājuši un tas nekādu nepatīkamu pēcgaršu neatstāja. Saku viņam milzīgu paldies, jo par spīti tam, ka pēdējā dzemdību fāzē nebiju tik adekvāta un rūcu uz viņu, viņš skraidelēja apkārt ar ūdens pudeli un mitru dvieli pierei. Burmināja, ka mīlot mani un neņēma vērā, kad atbildēju, liec mani mierā tu, vecais zābak, es te dzemdēju, bet tu te par mīlestību runā :D sāku pārdzīvot par to, ko viņš padomās un tā, jutīsies neērti, viņu mulsinās tas, ko viņš var redzēt dzemdību procesā un pēc tam, piem., krūtsbarošanas mēģinājumi un tā. Bet tā vietā viņš visu redzēja (ne detalizēti, bet atzina, ka redzēja un viņam tas likās dabiski. Viņš pēc tam varēja pastāstīt to, ko neredzēju un nejutu īsti. Tagad uz jautājumu, piemēram, par to vai ir neērti būt man blakus pēc visa redzētā, vai nav nekas pretī pret to, ka staigāju ar pamperbikšukiem, baroju bēbi ar krūti un tā. Viņš atbild - liecies mierā sieviete, es esmu bijis dzemdībās un tev ir jābaro bēbis ar krūti, paskaties, kāda smuka kaka 3x dienā :D un bēbe ir mierīga un lieki neniķojas.
Īstenībā dzemdībās man gāja jautri - ierados pie dakteres vnk uz vizīti un toņiem un atklājās, ka man jau ir 8 cm atvèrums no 10 un tūlīt, tūlīt man ir jādzemdē, bet man ne sāp, ne ūdeņi notecējuši. Kontrakcijas nejutu, tās juta tikai toņu aparāta.
Un vēl - es ar kājām no mājām aizgāju 30 min laikā vēl uz to vizīti pati. Varēju vēl iet un iet, bet labi, ka neiegāju kādā lielveikalā, ja plīstu tur ūdeni, dzemdētu turpat :D vīram nācās zvanīt, lai metas, ko kājas nes pēc mantām uz mājām no darba, jo man jau nekā nebija līdzi, vispār pat nebijām domājuši dzemdēt šo pirmdien :D visi, vīrs, mediķi, tādi satraukti bija, es vienīgā ne. Un tā izskatās sieviete, kurai tūlīt jādzemdē. Vēl rāva manu somu no pleca, bet es pati nesu, nesapratu, ko var ņemties ar mani.
Manā vietā parastai sievietei būtu jājūt kontrakcijas, bet es pat tās nejutu, gribējās tikai visu laiku čurāt. Nu un tad pārdūra ūdeņus, lai sāktos izspiešana. Ūdeņu bija dikti daudz, veseli 2 pamperi man aizgāja, puncis palika uz pusi mazāks un daktere izteicās, ka tomēr varbūt nebūs liels bebis. Pagāja stunda, bet dzemdes kakls nevērās vēl tos nepieciešamos 2 cm, dakterei nācās mani pamocīt, jo kakls kā metāla stīpa bija, ne par ko nepadevās. Lai tas "maita" :D vērtos vaļā uz katru sāpi nācās šņākt kā čūskai, bet, kad jau bija vaļā, tad ar 5 riktīgiem spiedieniem cien. jaunkundze piedzima. Te daktere teica, lai spiežu viņu ārā, kā riktīgu kaksi :D klausīju visam, ko daktere un vecmāte teica un rezultāts sanàca labs un ātrs. Tik tā griešana čozukā. Vecmāte un daktere jau ieraugot galvu bija pārsteigtas, ka tik liela un ar tādu tumšu matu ērkuli, ka prasās jau pie friziera. Tā kā galva bija nu riktīgs makans, nekas cits neatlika kā veikt epiziotomiju. Kad iegrieza, tad jau nejutu, jo bija anestēzija, bet pēc tam, mī un žē, apsēsties uz dupša nevarēju gandrīz diennakti. Un vienīgā reize, kad es iekliedzos bija tā šūšana pēc dzemdībām, bet neko darīt. Tas bija vienīgais veids, kā bēbītei piedzimt, jo viņai liela galviņa un vispār visi dakteri teica, ka netipiski liela maniem izmēriem. Un arī pēcapskatēs teica, tādai mazai sievietītei tāds liels bebis un liels zilums uz pakaļas :D
Kad piedzima, likās, ka man uz vēdera uzlika jau pieaugušu bet tomèr mazu, zilu Avataru, siltu un brēcošu :D vīrs pārsteigts par to, ka nebija konusveida galviņa un nebija izteikts avotiņš. Matiņus jau paķemmēju ar mīkstu suku tā maigi, maigi.
Viņš arī stāstīja, ka nevis mediķi mani motivēja spiest, bet es pati. Teicu - nāk sāpe, aiziet, lūdzu, palīdziet turēt kājas un tādā garā. Vecmāte pēc padarītā darba pateicās par sadarbību, viņa priecātoa, ja tādi gadījumi, kā manas dzemdības, viņas 30 gadu stāžā būtu bijušas vairākas. Tā kā daktere pie kuras es biju uzskaitē Rdzn tieši todien strādāja arī kā dežūrārsts, man paveicās dikti, dikti, jo dzemdības, kuras bija vienkāršas bez sarežģījumiem bija pat patīkamas, jo pazinu dakteri un viņa mani. Vecmāte arī bija jauka. Kontrakciju laikā pēc ūdeņiem sēdēju uz bumbas un cītīgi elpoju, skatījos uz toņiem un tie palīdzēja man sakopot spēkus un koncentrēties elpošanai. Vienu brīdi palika nelaba dūša, bet pārgāja. Vīram acīs bija asaras, kad ieraudzīja mazo (lielo) bēbuku. Placenta iznāca būtībā uzreiz. Viņš arī redzēja, kā mazā iznāca laukā, t.i., kā vecmàte viņu noķēra. Pēc iegriezuma nākamajā spiedienā galviņa bija laukā, biju domājusi, ka dikti sāpēs un dedzinās, bet nekā, vnk ļoti spēcīga spiediena sajūta. Pirms tam bijām dzirdējuši vairākus citu dzemdību finišu - gala dzemdētājas kliedzienus un bēbuku pirmos bļāvienus. Un tad nākamajā spiedienā bēbīte izsprāga kā korķītis, ūdeņi, kas bija sakrājušies virs galviņas dikti atviegloja ķermeņa piedzimšanu. Tāda atvieglojuma sajūta bija. Vīrs teica, ka pilnīgi ar strūklu :D
Tētis atteicās, kā jau minēju, pārgriezt nabassaiti un vecmāte teica - nu, Madariņa varēs prasīt no tēta visu, ko gribēs :D man patika viss process, esmu laimīga un vīrs arī. Skatamies uz mazo peku un smaidam :) rīt ceru, ka rakstīs laukā. Ar bebi viss kārtībā,man epiziotomijas rētas vietā esot milzonīgs asinsizplūdums. Bet viss sadzīst, vajadzīgs ir tikai laiks. Mums joprojām neticās, ka esam kļuvuši par vecākiem.
11429
