Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Sunscreen - piekrītu Tev 100% par pēdējo teikumu.
:D

Oi man ari mati krit ara!!! Tie ir visur!!!:(

Par to mums un mēs -
man arī agrāk tas likās jocīgi.. bet es tā padomāju - māmiņa taču ar bebi ir deviņus mēnešus bijis viens vesels! Un loģiski, ka pašā sākumā tā nabassaite emocionāli vēl nav pārgriezta.. nevar vēl mazo kunkulīti uztvert kā atsevišķu personu, bet gan kā daļiņu no sevis.. tādēļ varbūt pat nemanot izsprūk šis "mēs".
Varbūt nav labi, ka tas ievelkas ilgi vai tiek ļoti uzspēlēts, bet tā man šķiet, ka tas tomēr ir lielākajai daļai jauno māmiņu..

Sveikas. Vai kādai māmiņai nevajag priekš meitiņas skaistas svētku kleitiņas 86-92 izm. Svētku kleitiņas.

http://www.atverskapi.lv/lv/sludinajumi/sludinajums.html?id=525782&filter=users

Sunscreen, runā runā, gribu redzēt kā Tu runāsi, kad mazais būs piedzimis
Būs pašai tie- mēs kakājām, un pat kādā krāsā kakājat, dodu 100 punktus :)

Hmm, par to mēs, man ļoti patīk tā teikt :) Jo tas tak ir mans bērns un es nezinu kā es tagad varētu pateikt - viņa to un šito...tas man ir ļoti tuvs cilvēciņš, mans acuraugs, ko esmu nēsājusi zem sirds!
Vakar bijām pie ārsta, mazā sver 6,400 kg :) uzņemusi 800g, man prieks, ka mans piens ir barojošs mazajai.
Jūs te par matu krišanu, man pagaidām mati nekrīt, bet ir plomba izkritusi zobam un pagaidām man nav laika pie zobārsta, bet nu ceru, ka zobi nebojāsies. Laikam kalcijs trūkst organismam.

Brunette, es ceru, ka ar mani tā nebūs :)
Es tomēr gribētu, lai mans bērns aug kā atsevišķa personība, nesaisīt ar sevi kopā tik dikti. Es PATI gribu būt atsevišķa personība, nevis 1+1. Bet sievietes ir dažādas un uzskati par bērnu audzināšanu arī. Varbūt es tik tiešām pati nespēšu izvairīties no šī "mēs".

Es esmu no tām ,kas nesaka mēs. Mans bērns ir atsevišķa personība :) , protams , man tuva un vismīļākā, bet es neesmu viņa un viņa nav es.

Man tas mēs krīt dažreiz uz nerviem. Es cenšos tā neteikt, ļoti pie tā piedomāju, kaut gan dažreiz tāpat sanāk tā pateikt, nezinu kādēļ tā. Nu nav mums caureja šobrīd, jo mums aug pirmais zobiņš :D Es ceru, ka ar laiku tas pāriet, jo izklausās stulbi.
Mati man arī krīt ārā, pilna māja ar viņiem, besī.

wee, sit pieci - es un mans dēl arī esam divi dažādi cilvēki :D Jā, mēs bijām ārā, bet nē, kaka pamperī bija viņa, nevis mums abiem :D

Piektdien tieši saņēmu komplimentu no bijušās klases biedrenes (bija pie manis tusiņš), ka abas ar otru meiteni bija domājušas, ka es tikai par bēbi gribēšot runāt, bet patīkami pārsteidzot, ka varu i par teātriem, i grāmatām, i visu citu tāpat kā agrāk diskutēt. Protams, dēls šobrīd ir manas pasaules centrs un lielākā daļa laika un domu ir pie viņa, tomēr es, paldies dievam, neesmu pati pazudusi - man ir gan hobiji joprojām, gan sociālā dzīve, gan kultūras pasākumi. Un es negribētu, lai ir citādi.
Es jau grūtniecības laikā noteicu sev likumu, ka pasaulē būs tikai viens cilvēks, ar kuru bez ierobežojumiem par šo visu runāšu - tā ir mana mamma (jo viņai reāli tas nekad neapniks :D ).

Nu ārā pagaidām ejam mēs, viņa viena vēl nevar ... , bet jā... Es vispār savu meitu audzinu ļoti patstāvīgu. Gribu lai nebaidās no svešiem un ir droša par sevi.

Es agrāk arī teicu, ka nebūs nekāds mēs, bet nu ir kad pasprūk, bet tomēr cenšos piedomāt.

Kā arī, lai vai kā negribētos runāt par bērnu tikai, taču brīžiem tik tiešām nekas cits nav ko runāt, ja pirmos mēnešus pavada tikai ar bērnu. Nesaku, ka par sevi nerūpējos un, ka man nebūtu citu interešu, tomēr tam visam citam nav laika, bet nu es cenšos tik par bērnu nerunāt, taču, ja man jautā kā iet vai ko daru, tad nu nevaru mazo nepieminēt.

Kā arī nekad nevar paredzēt kādas jūs būsiet pēc mazā piedzimšanas, jo spriedelēt jau var daudz esot stāvoklī, bet reālo situāciju nav iespējams paredzēt, jo jūs nezināt kāds būs mazais.

Par to mēs un mums.
Tas ir atkarīgs no pašas sievietes. Ja sievietei mātes loma ir kā svētākā un/vai augstākā sūtība tad arī visa pasaule kļūst mazsvarīga un ir tikai mēs. Ir tikai sarunas par mums, tikai sarunas par to kā mēs darījām, kā mēs jutāmies, kā mēs gājām, kā mēs ēdām. Tas nav nekas nosodāms - ir sievietes, kuras kā mātes izjūt sevi daudz pilnīgāk kā sievietes. Viņām tas ir kā trūkstošais elements attiecībās ar sevi un pasauli.
Bet ir tādas mammas kā citas mammas - es esmu es; bērns ir bērns.
Man šķiet, un es spriežu pēc sevis, ka viss šis uztveres jautājums lielā mērā atkarīgs no tā kāda ir pati sieviete pēc rakstura. Es neesmu sevišķi mātišķa būtne un arī man nav šī "mēs" sindroma. Bet mīlestība pret bērnu tāpat ir pilnvērtīga. Un tas ir pats galvenais pie jebkura audzināšanas modeļa - nedarīt pāri ar pārlieku mīlestību un nedarīt pāri ar pārlieku sevis pašas mīlēšanu. Galvenais, ka visas sasniedz pozitīvu rezultātu un nelec viena otrai krāgā bakstot ar pirkstu, ko drīkst vai nedrīkst.

Meitenes, kuras saka, ka nesaka to slaveno mēs, nu neticu. Es arī gribētu teikt, ka nesaku, bet esmu šat tad tā pateikusi, tas kautkā automātiski, itsevišķi, kad mans mazais pavisam maziņš bija. Un jā, mums jau divi zobiņi ir :D
Oi oi atsevišķa personība, itkā pārējām mazais nebūtu atsevišķa personība. :)

Es tik tagad reāli piefiksēju, ka citi saka mēs. Visbiežāk es savu meitu, gan mājās, gan citur saucu vārdā.

Es lietoju mēs tikai tad, ja runāju par mums visiem - mani, vīŗu un bērnu. Jo tas ir ilgs uzskaitījums. :D

Brunette
Nav tikai melns un tikai balts. Ir mēs, kad tas ir citāds (reizi no reizes) mēs; un ir mēs, kad tas ir visu laiku mēs, mēs, mēs, mēs; un ir meitenes, kuras mēs nelieto. Tas arī viss.

tas kautkā automātiski, itsevišķi, kad mans mazais pavisam maziņš bija

Nu tev automātiski, citām nav automātiski. Kas tur kam neticēt? Stella kārtējo reizi tik labi pateica, ka nav ko piebilst.

Labi, zinu, ka nav tikai melns un balts.
Kad gaidīju mazo, man tas mēs arī likās muļķigs, bet redz, kad mazais pašais rokās, tad tas vārds pasprūk, un es negribu piekrist, ka mātes, kuras saka mēs, izjūt sevi vairāk kā māti, nevis sievieti, un kautkāds trūkstošais elements ar sevi un pasauli. Kas tas vispār? :)

Mans draugs par meitu ar dažreiz saka mēs.

ka mātes, kuras saka mēs, izjūt sevi vairāk kā māti, nevis sievieti

Nē, nevis sevi izjūt vairāk kā māti nevis sievieti, bet jūtas sievišķīgākas būamas par mātēm.

ir sievietes, kuras kā mātes izjūt sevi daudz pilnīgāk kā sievietes.

Ir sievietes, kurām pēc bērna piedzimšanas atveras kaut kāda "čakra"(?) nezinu sauciet, kā vēlaties. Un viņas kā mātes gūst tādu dzīves baudījumu un piepildījumu, ka šķietami uzplaukst no jauna arī kā sievietes. Šīs divas lomas viena otru papildina un sajūtas kā sivietei kļūst pilnīgas. Citai tas pats var notikt atverot savu firmu, citai pabeidzot augstskolu, citai uzadot jaku, vel kādi dejojot, vēl kādai gatavojot ēst, vēl kādai... vienalga.