Ar rokām nesanāk?
Eh, esmu pārgurusi. Divas dienas kaut ko mazā ņemās, raud, nevar saprast, kas par vainu. Vēders it kā nē, viss ok ar purkšķiem un kaku, kājeles nerausta, bet vienkārši bļauj. Līdz ar to, visu laiku gandrīz uz rokām, tur mierīga. Un tad pati neko nevaru padarīt, plus, sāp zobs. Vēl tā prakses atskaite un prakses darbi, lai ir vismaz kaut kas ko parādīt. Jūtos pus beigta. Un kā kronis visam - mazās tēvs. Es nemēdzu izteikties rupji vai slikti par cilvēkiem, bet viņš man ir tā noriebies, ka uznāk vēlme aizbraukt un iemaukt viņam pa seju ar kaut ko smagu un cietu.
Kur tik īsā laikā cilvēks var tik krasi izmainīties uz slikto pusi? Nu bija attiecību sākumā kāda slikta īpašība, kas dažreiz parādījās, bet ne jau nu tik daudz. Liekas, ka cits cilvēks pilnīgi.
Apnicis klausīties tajā čikstēšanā, cik viss slikti, ka viņu neviens nesaprotot, un cik viņš patiesībā ir labs, bet visi citi slikti.
Un protams, kroņa numurs, paziņojums, ka manis viņam esot žēl, jo pēc pāris gadiem es visu nožeēlošu un ļoti, ļoti raudāšu. Un es jau viņu nesaprotu, jo esmu uzaugusi pilnvērtīgā ģimenē. Super, novelt visas savas problēmas un nevēlēšanos strādāt normālā darbā uz ģimenes stāvokli...
Viss, kaut kā pat viegāk palika, ka pabesijos. Kaut kā pašai stulbi liekas, rakstīt to visu, bet diemžēl, nav jau ar ko parunāt. Tpc vienkārši pabesīšos šeit pati ar sevi un būs ok.