Aaaa, es nezinu, kas ar manu bērnu. Divi gadi un 4 mēneši, sācies kaut kāds ārprāc. Nav savaldāms nemaz, strīdās (cik nu var šai vecumā! :D ), katrai darbībai pret reakcija - saku jā, viņš nē, saku nē, viņš jā. Ja kaut kas nepatīk, kaujas, met mantas, spļaudās. Vakaros gulēt nav iedabūnams, pasaciņu nevajag, dziesmu nevajag, acis krīt ciet, bet vajag muļķoties. Ja ir mamma, tad vajag tēti, ja ir tētis, tad vajag mammu. Bet trakākais, ka ar omām un opjiem, kā arī dārziņā paraugbērns. Bijām sākuši smuki iet uz poda, tagad ja atgādinu, ka aiziesim uz podiņa - goda vārds, speciāli smīn un biksēs čurā!... Tā ir tā divgadnieku krīze? Ko darīt? Citreiz gribas reāli - KĀRTĪGI PA PAKAĻU IEDOT! Bet saprotu, ka ar to jau nebūs līdzēts, runāt? Sausa mute jau izrunāta - kā pret sienu... Bet ir dienas, kad arī mājās "paraugbērns"!
Izspļāvu - vieglāk palika, a to smadzenes kūp! :D