Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Nomierinošus medikamentus ne vienmēr dzemdībās drīkst lietot...neaizmirsti, ka bērns ar māti vēl ar nabassaiti ir saistīts.

njā... un epidurālā anestēzija, vai anestēzija ķeizargrieziena laikā ir pavisam nekaitīgi vitamīni..

Reāli attieksme LV ārstu vidū ir ļoti labi pierādāma ar statistiku. Ņemot vērā zīdaiņu mirstības rādītāju, kas LV ir ļoti augsti, jāsaka, ka tas velns ir tieši tik melns, kā viņu krāso!

raven

Un tieši tādēļ pēc ķeizargrieziena bērni ļoti bieži ir miegaini un nedaudz apdulluši. Ne visi, bet liela daļa.

Jā, zīdaiņu mirstības rādītāji ir ļoti augstā līmenī...un, ja vēl daļa jauno mammu nevis palīdz bērnam piedzimt, bet rada viņa dzīvībai bīstamu situāciju, tad tas viss rādās pavisam skumjās krāsās. Nesaku, ka visi medicīnas darbinieki ir balti un pūkaini, jā ir ļoti daudzi tādi, kuriem šai sfērai ne tuvu nevajadzētu stāvēt, bet vēl vairāk ir sieviešu, kas dzemdību laikā paliek neadekvātas, katra otrā zina labāk, kas un kā viņai ir jādara, nevis klausa ārstu un parasti tās ir tās, kurām tās dzemdības nemaz tik dabīgi nenoriss, bet ir nepieciešama palīdzība un padoms no medpersonāla, bet neee...ir savāktas gudrības no forumiem, mistiskām grāmatām un nu tik taisās dzemdēt kā pēc grāmatas un nepieņem nekādu novirzi no tā, ko lasījušas. Vēl daļa jau ievalsē iekšā ar TĀDU attieksmi un izturas pret personālu kā pret zemākas klases pakalpiņiem, kuriem jālēkā viņai apkārt un jānolasa visas vēlmes no acīm; daļa ir zemākas par zemi, toties tētuki, jēziņ, staigā uzvalkā no viena stūra uz otru un jūtas baigie dzemdniecības speciālisti, atļaujoties pamācīt vecmātei kā viņa dārgais pirmdzimtais pareizi jāizgroza pa dzemdību ceļiem. Tā varētu turpināt vēl un vēl. Paveicas, ja atnāk dzemdēt normāla sieviete, normāls vīrietis, kuri ir pieklājīgi, laipni, ieklausās tajā, ko viņiem saka. Tad arī personāls uzvedas pavisam citādāk. Tā jau darbs ir ļoti grūts un atbildīgs + ja vēl ar pieaugušiem cilvēkiem jāauklējas kā ar bērniem, tad nu zini...kādā brīdī visiem nervi neiztur.
Tā kā nav tikai medpersonāls pie visa vainīgs, ļoti bieži pie vainas ir arī pašas mammas. Te es nerunāju par vēl nedzimušu bērnu nāves gadījumiem (kur LV statistikas dati arī ir traģiski), bet tieši par dzemdībām un to norisi.
Bet diemžēl jāatzīst, ka vīrieša klātbūtne dzemdībās mazliet ieliek grožos šerpākas vecmātes, dakterus utt. Kad sieviete ir viena, tad tā attieksme reizēm ir tiešām uz robežas. Praktiskā puse tiek izpildīta profesionāli, bet tieši komunikācija - jā, tā krietni pieklibo un hormonu māktai, jūtīgai sievietei varētu tas izsaukt ļoti negatīvas emocijas. Un arī māsiņas reizēm atļaujas par daudz tieši pēcdzemdību aprūpē, bet nu - ir jāmāk par sevi pastāvēt.

Papau, gribeju pateikt, ka mums viss laikam nostaajas savaas vietaas. Kaka palikusi forsha , bebis neraud vairs tik daudz.
Laikam bus pieradis pie jaunaas njammas. :)

Mari, btw paldies par komplimentu :D

Buuu , :D haha es varu katru dienu taa :D

Mari

Super!
Mēģināji sazvanīt vēstniecību?

Papau, viniem jauna sistema - jaasuuta epastus. Uzrakstiju jau, vini atbildees kad buus viziite un tad brauksim. Par deklareeshanos, to ari izdariju online.

Mari

Arī super :) Cerams, ka vizīte nebūs ilgi jāgaida. Lai veicas!

Jap, paldies :)

kurām tās dzemdības nemaz tik dabīgi nenoriss, bet ir nepieciešama palīdzība un padoms no medpersonāla, bet neee...ir savāktas gudrības no forumiem, mistiskām grāmatām un nu tik taisās dzemdēt kā pēc grāmatas

No draudzenēm stāstītā: pēc dzemdībām viņa ārstei paprasīja, vai ar bērnu viss kārtībā, vai tā jāizskatās nabai uz no viņai atbildēja - vai tu cāli nelasi... hmm... tātad, ja nelasi forumus un grāmatas, tas ir slikti, ja lasi - arī slikti.. vispār, dažreiz šķiet, ka ārsti no tā, ka viņiem tā ir ikdiena domā, ka arī pirmo reizi dzemdējošai sievietei jāzina, kas notiek pašai, nekāda veida komunikācija nenotiek.
Pietam bļaušana uz sievieti, kam nav bijis saskarsmes ar zīdaini, jo redz - viņa uzdrošinās paprasīt medpersonālam, kā pareizi barot bērnu, turēt, vai ko tamlīdzīgu - nav normāla.

Izlasīju visu šito ņemšanos. Viedoklis man ir, bet nebūs nekādas jēgas, ja arī es vēl izteikšu to, ko viena vai otra meitene jau ir pateikusi. Varu vien pateikt, ka, ja cilvēks ir stulbs, tad tas ir uz ilgu un nav vērts mēģināt viņu pārliecināt. Simpātijas izsaku Kristai (tas gan mani pašu nemaz nepārsteidz :) ). Žēl, ka arī šī foršā tēma sāk pārvērsties par laktu vistu kūtī.

Landa, sen neesmu ievērojusi kādu tavu komentāru! Kā sokas ikdienā? Kā bērniņš? :)

Lai mainītu tēmu - no kāda vecuma atstājāt savus mazos pieskatīt kādam citam, izņemot vīru? Kuri ir tie cilvēki, ar kuriem droši atstājat savus mazuļus?

Ebe
Uz dažām stundām un parasti gulēšanas laikā atstāju savai mammai no 8 mēnešu vecuma. Sāku iet autoskolā un tur nu nekādi mazo nevarēju paņemt līdzi. Visur citur vienmēr bija līdzi vai palika ar tēti. Droši atstāju savai mammai, ja mamma nevarētu un ļoti vajadzētu kādam atstāt, tad vēl varētu savai māsai. Bet vispār es nejūtos labi atstājot kādam pavisam mazu bērnu. Tagad, kad jau pārvērties par riktīgu pļāpu, tad ir citādāk, bet, kad bija zīdainis, vienmēr maksimāli centos izkārtot tā, lai nav nevienam jāatstāj, vai noliku gulēt un centos paspēt atpakaļ uz viņa celšanās laiku.

Jāpiemin gan, ka ikdienā esam mēs tikai ar vīru. Mamma ir LV un pieskatīšanas prieks viņai ir tikai 2-3x gadā. Visu pārējo laiku ar puiku esmu vai nu es vai vīrs...nu vai abi, protams.

Un es nedomāju, ka iepriekš apspriestās tēmas ir kaut kas briesmīgs un padara šo tēmu mazāk foršu. Tās ir ar bērnu kopšanu/audzināšanu cieši saistītas tēmas un gan jau kādai noder kāds domu grauds, kāda uzzina kaut ko jaunu, vēl kāda varbūt maina savu viedokli vienā vai otrā jautājumā. Nevar jau visu laiku par kakām un sāpošām mugurām runāt, kas arī, protams, ir neatņemama grūtniecības un zīdainības laika tematika. Un tas, ka katrai ir savas domas, ir tikai normāli. Izrunā, apspriež, nomierinās, runā tālāk par kaut ko citu, kamēr atkal uzpeld kāda tēma par ko paplūkties. :)

Un es nedomāju, ka iepriekš apspriestās tēmas ir kaut kas briesmīgs un padara šo tēmu mazāk foršu.

Ne jau apspriestās tēmas padara šo sarunu mazāk foršu, bet tieši tas, ka lielākā daļa meiteņu nespēj pieņemt, ka viedokļi ir dažādi.

Es savu mazo 1. reizi atstāju, kad viņam bija 2 nedēļas - ar vīru aizbraucām uz stundu uz pārtikas veikalu :D (baigais ceļojums :D ). Uz visu dienu nācās atstāt mammai, kad bija 3 mēnešus vecs - bija jādodas uz bērēm. Vispār es jūtos droši, kad mazais ir ar manu mammu vai manu omi, vēl atstātu ar savu audžutēti, bet nav vajadzības pēc tā. Kā ar vīra mammām? Vai atstātu bēbīti uz pāris stundiņām?

Yes, vakar beidzot saņēmos un uzsāku vingrošanu vakaros. Laikam jau nav tās labākās stundas ap 11 vakarā, bet tad man ir laiks pilnībā sev. Uztaisīju pati sev 30 dienu challange, tad nu redzēs, vai pazudīs tas sasodītais vēders, jo diemžēl, nesavilkās ne tuvu līdz tam, kā bija pirms dzemdībām...

Ebe. Bērna tēvam šobrīd nejūtos gatava uzticēt pieskatīt mazo, pat ja tas notiktu pie manis mājās. Viņam vēl daudz kas jāpaveic, lai es varētu būt puslīdz droša par to, ka bērns netiks atstāts viens pats vai nenotiks vēl kas sliktāks. Nezinu, kādiem būtu jābūt apstākļiem, lai es šobrīd izietu uz šo soli. Iespējams, tad, kad viņš vismaz daļēji atrisinās savas alkohola problēmas, tad es mierīgāk skatīšos vismaz uz viņa vēlmi apciemot meitu.
Bet, mazo uz neilgu laiku jau no pirmajām dienām atstāju pie vecvecmammas. Tas ir tad, kad vajag aizbraukt uz veikalu, vai pa kādām citām darīšanām, kur bērnu vazāt līdzi nebūtu prāta darbs. Nākošnedēļ gribot negribot jāatstāj gan pirmdien, gan ceturdien uz veselu dienu, jo jābrauc uz skolu.
Mazā ir apradusi un pēc reakcijas redzu, ka pamazām sāk pazīt cilvēkus, ko redz biežāk. Vecvectēvs jau kārtējo reizi pierāda, cik ļoti viņš patīk gan dzīvniekiem, gan maziem bērniem. Jo kā pie viņa rokās, tā miers. :D
Un nedaudz vairāk kā pēc mēneša ir plānots atstāt mazo pie vecvecmmmas arī uz nakti. Cerams, ka tad jau mierīgāk gulēs.
Protams, ir pārdzīvojumi, bet ja jau ir izaudzinātas gan savas meitas, gan mazbērni pieskatīti (viens audzināts no pāris mēnešiem vairāk kā gadu), tad tomēr drošāk kā aukles un tml.

Un par tēva māti - nē, kaut vai tikai tāpēc, ka viņiem ir pieņemts smeķēt dzīvojamajās telpās. Turklāt, arī tur vakara kokčiņš nav nekas neparasts un nepareizs.

194, vai neesi domājusi, ka bērna tēvs varētu satikt mazo tavā klātbūtnē? Vai arī pati nemaz nevēlies viņu pat redzēt?

Protams, ir pārdzīvojumi, bet ja jau ir izaudzinātas gan savas meitas, gan mazbērni pieskatīti (viens audzināts no pāris mēnešiem vairāk kā gadu), tad tomēr drošāk kā aukles un tml.

Es pilnīgi piekrītu. Man liekas tik forši, ka mazais jau no pašas mazotnes zina, ka viņu mīl daudzi. Redzu sajūsmu dēl acīs, kad viņš ierauga manu omi (viņa vecvecmammu) vai manu mammu! Superīgi :)

Kā ar vīra mammām? Vai atstātu bēbīti uz pāris stundiņām?

Nē :D Es nespēju iedomāties to ārkārtas situāciju, kad man vajadzētu pieņemt šādu lēmumu. Tad jau drīzāk vīra mātes brāļa ģimenei (sievai īpaši) uzticētu puiku. Nav ne vainas man tiem vīra vecākiem, bet kaut kā tie audzināšanas uzskati man biedē. Nu varbūt, ja puikam būtu jau kādi 7+ gadi, tad uz dažām stundām atstātu, bet šitik mazu vai pasarg Dievs zīdaini...nu nē. Vīra brāļa sieva nesen riskēja un atstāja savu meitiņu uz dažām h, kkādi 10mēn laikam bija. Nē, nu viss kārtībā jau mazajai, bet otro reizi laikam neatstās :D

Mans čalis arī ir sajūsmā par saviem vecvecākiem (no manas puses) un manu omi, savu vecvecmammu. Lai gan satiek ļoti reti, bet nepaiet ne diena kā nepiemin viņus, spēlējoties bieži dzirdu - ome, opis, tante. Bildes skatās, kur ir visi redzami utt. Dikti sirsniņā iekrituši viņi. Opis jau vispār Zelta vērtē. Vienmēr visādas superjautras rotaļas izdomā, spēlējas un smīdina.

Ir tā, ka viņš bija klāt, kad braucu no slimnīcas un bija atbraucis piereģistrēt dz. apliecību. Ja viņš brauc paciemoties, tad tās ir vairākas stundas, ko viņš pavada šeit. Reāli, jāuzņem, tad vēl jādomā par to, ko viņš darīs tās pāris stundas. Atbrauc un sēž, skatās virsū. Jēgas nekādas, tikai pačakarēti nervi, jo tā augstprātīgā atieksme beidz nost. Uzreiz rodas sajūta, it kā es viņam kaut ko parādā būtu. Turklāt, tas izpaužas arī attiecībā uz maniem vecākiem un vecvecākiem.

Turklāt, man jnav īsti pārliecības par viņa veselības stāvokli un vai ar visām savām izklaidēm nav saķēris, piemēram, kādu tuberkolozi. Cilvēkam drausmīgs klepus, viņš saka, ka tas no pīpēšanas. Bet es nezinu nevienu cilvēku, kuram būtu tāds klepus no cigaretēm. Pati iepriekš pīpēju aptuveni tikpat ilgi... Tā kā pāris reizes ir patusējies uz urā pa šo pusgadu kaut kādās apšaubāmās kompānijās, tad nu ir kā ir...

Lai mainītu tēmu - no kāda vecuma atstājāt savus mazos pieskatīt kādam citam, izņemot vīru? Kuri ir tie cilvēki, ar kuriem droši atstājat savus mazuļus?

nav man neviena cita, izņemot vīru, kam atstāt mazo pieskatīt.