Es ļoti labprāt sūtītu dārziņā jau no 1,5 gadu vecuma. Arī uz pāris stundiņām to pirmo laiciņu. Protams, ja bērns slikti jutīsies, tad ar varu nevedīšu, jo pašai nav darba, kurā vajadzētu steidzami atgriezties!
Manam puikam arī ļoti patīk ar bērniem dzīvoties. Ja aizbraucu pie draudzenes, kurai 3 bērni un veseli kalni ar mantām, tad mans bērns par sevi liek manīt tikai tad, kad vajag ēst, dzert vai gulēt.
Es domāju, ka katram bērnam kādreiz uznāk lūziens un negribēšana doties uz bērnudārzu, taču ne jau vienmēr tas nozīmē, ka bērns tiek nenormāli traumēts ar sūtīšanu tur.
Man arī jāatzīst, ka neesmu no tām mammām, kas bērna ikdienu piesātina ar radošām nodarbēm un spēlēm. Visu laiku gribu laboties, bet nekas vēl nav sanācis! Mammas, kā izklaidēja savējos, ko mācat 1+ gadniekiem?
Vissliktākā nemotivācija manā gadījumā ir tāda, ka bērns ir absolūti patstāvīgs, nodarbina sevi pats.. ik pa laikam protams uzmet man aci, taču būtībā liek mieru līdz brīdim, kad vajag ēst un gulēt. Protams pielien arī pie manis pamīļoties un padauzīties, bet vairāk tomēr interesē mantas un kaķi. Viss ko cenšos rādīt un stāstīt viņu maz interesē. Bieži vien sāk smieties un atnes man bumbu vai kaut ko citu, lai lieku viņu mierā. Arī manā dziedāšanā neklausās. Bāž mutē pirkstus un zirgojas.. vai arī skaļāk par mani dūc līdzi (kas protams ir labāk, jo vismaz pievērš uzmanību tam ko daru es).
-
Šodien salasījos par autismu un tā formām. Tīri vai aizdomājos, bet nu neticās, ka varētu būt mums tāda problēma.
Īpaši man nepatika tie piemēri, ka bērnam patīk atvērt/aizvērt durvis, jo manam šī ir ļoti populāra izklaide. Tāpat mašīnas ritentiņu grozīšana, jo mans to dara vairāk nekā brauc ar tām mašīnām. Aij, viņam vispār ir fetišs uz riepām.. arī pie īsto mašīnu riepām uzreiz ir klāt.
Nu, vēl viņš neatsaucas uz savu vārdu, bet nu saprotu, ka problēma var būt tajā, ka katrs sauc savādāk.. saīsinājumos, mīļvārdiņos.
Vēl kādai tā ir?