Gaarfield, pirmais mēnesis bija tāds adaptācijas laiks un daudz mazo turēju klēpī, paijāju un runājos ar viņu, vakarā vannoju, masēju.
Ap 2 mēnešu vecumu liku mazo autobeņķītī, nedaudz piepacēlu atzveltni un nēsāju visur līdzi, lai skatās ko daru. Tad arī piekarināju pirmo grabulīti un mazais daudz laika pavadīja viņu tur ķeksējot un ar to pļāpājot. Ņēmu blakus gultā vai klēpī, ja apnika grabulis un tāpat runājos ar viņu.
Tajā laikā mazais diezgan maz vēl bija nomodā tā kā arī neko citu ar viņu īpaši nedarīju.
Ap 3 mēnešu vecumu nopirkām aktivitātes paklājiņu un tur viņš pavadīja daudz laika. Piegāju tik, cik pabarot, sasegt un pamperi samainīt. Tur arī gulēja visas diendusas.
Mans ieteikums - labāk pēc iespējas mazāk lēkāt mazajam riņķī un visādi censties izklaidēt. Es, piemēram, vēljoprojām mazajam iedodu ēst, samainu pamperu, sağērbju un viņš dodas savās darīšanās. Mani viņam vajag tikai, lai kaut ko padotu, iedotu. Pagaidām čīkst tikai tad, kad pampers pilns vai gulēt grib.
Par to likšanu uz vēdera - sāku ik pa laikam mazo apvelt uz punča pēc 3 mēnešu vecuma sasniegšanas. Drīz vien pats to sāka darīt. Atpakaļ iemācīju viņam tikt pašam un tā lieta arī ātri tika saprasta.
Biju mēğinājusi uz vēdera nolikt arī ātrāk, bet man izskatījās, ka tās mazajam ir gatavās ciešanas.