Nu pilnībā nepirkt krāsainās rotaļlietas šķiet dīvaini. Vēlāk bērns ies ciemos un visiem būs, bet viņam tikai koka mantas utml. /
A ko darīsiet brīdī, kad bērns prasīs to lelli/mašīnu??
Meitenes, jūs pārāk personīgi paķērāt :-D
Ja kāds uzdāvinās, nav pasaules gals. Lai spēlējas. Vai, ja bērns tiešām ļoti kādreiz gribēs - cita lieta. Ir mantas, kuras no nopērkamajām man šķiet pērkamas (grāmatas, bumba, mūzikas instrumenti (bet īsti, nevis parodijas), velosipēds, utt) un kuras es noteikti pirkšu, bet 99% mantu ir tādas, kuras es savam bērnam negribu. Daudz īpašāk man šķiet atrast alternatīvas un izgatavot pašai vai kopā ar bērnu to, kas ir izgatavojams pašam. Tas priekš bērna ir noderīgāk un interesantāk, nekā aiziet uz veikalu un nopirkt. Jo nejau mantu bērns novērtē. Bērns daudz vairāk novērtē laiku, ko vecāks pavada kopā ar viņu.
Turklāt, kādēļ tikai koka mantas? Ir miljoniem citu materiālu no kuriem izgatavot mantiņas. Tiem nav katrā ziņā jābūt dabas materiāliem.
___
Tas ir nevis tāpēc, ka man ir kaut kas PRET masu rotaļlietām, bet tādēļ, ka es esmu PAR personīgo un jēdzīgo jebkurās lietās.
Piemēram te - lācītis var būt parasts putekļu krājējs. No malas skatoties, Vienalga - šūts pašam vai pirkts.
Bet es labāk gribētu, ka bērniņš spēlējas ar mammas šūtu lācīti, kurš, turklāt izgatavots no paša pirmā apģērba, kas bērnam uzvilkts pēc piedzimšanas, piemēram.
Izvēlēties vieglāko ceļu - aiziet un nopirkt - bērns varēs vienmēr. Un to, kas ir visiem un ko dara visi, viņš atskatīsies visā savas dzīves laikā. Iet vieglāko un iemītāko taciņu, var paspēt katrs un bez īpašas sagatavotības. Es neko savam bērnam negribu aizliegt vai stāties ceļā, kad viņš kaut ko gribēs pats. Es vienkārši vēlos izmantot laiku, kamēr vecāks ir zināma autoritāte bērnam un tajā PARĀDĪT, ka var citādāk.
Respektīvi - es gribu izdarīt visu, lai būtu droša, ka esmu devusi savam bērnam alternatīvas un, ka esmu darījusi to, kam dziļi sirdī ticu kā labākam esam, nevis to, kas tā brīža slinkumā ir šķitis ērtāks. Un tikai tā es varēšu cerēt, ka mans bērns nekļūs daļa no tās masas, kas peld pa straumi. Ja kļūs, nekas slikts. Es pati esmu daļa no masas.
____
Es nenosodu nevienu vecāku. Es pastāstīju to, kas man pašai šķiet labāk.
____
Ir vieglāk un lētāk nopirkt dārzeņus, bet jau 3 gadus es izvēlos uzaudzēt pati to, ko varu un gribu parādīt bērnam, kā tas darāms, ja viņa kādreiz to gribēs. Aiziet uz veikalu viņu iemācīs masas, es gribu parādīt to, ko masas viņai nerādīs.
Ir vieglāk un ērtāk aiziet uz aptieku un nopirkt zāles visam, bet es jau vairākus gadus ziemā eju peldēt (arī grūtniecības laikā) un neslimoju. Un, ja arī pieķeras slikta pašsajūta vai iesnas, zāles nelietoju. Cīnīties ar sekām caur aptieku manu bērnu iemācīs masas, bet es gribu viņai parādīt, ka un kā jārūpējas par sevi un jānovērš cēloņi. Vai kaut vai - kā novērst sekas, neskrienot uz aptieku.
____
Un tādu lietu ir ļoti daudz, kurās es nevis gribu principiāli ieskalot smadzenēs, ka darīt to vai šito ir slikti, bet gan vienkārši ierādīt citu ceļu. Būt piemēram, kas iedvesmo.
Piedzemdēt bērnu nav pārāk grūti. Ļaut masām viņu audzināt un rādīt piemēru arī nav grūti. Nogrūst bērnu bērnudārzā, lai iegūtu vairāk laika savai "karjerai" arī nav pārāk grūti.
Grūtāk ir veltīt laiku un izaudzināt bērnu, kurš domā pats, nevis ļauj masām domāt savā vietā.
Es, kas bērnus negribēja, tagad esmu otrā galējībā. Gribu būt vecāks uz visiem 100%, lai man nebūtu tāds bērns, kādi bija tie, uz kuriem skatoties es bērnus negribēju.
Turklāt bērns taču ir lielisks motīvs mums pašiem kļūt labākiem, vai ne? Viņi taču mūsu spogulis.
11429
