Es piegāju klāt meitenei, prasu, kur tava mamma, pienāk ome un saka, mēs tā mājas neaudzinam, es saku, bet viņa iesita!!!!!! (e)Tik atkārto, " Bet mēs tā mājās neaudzinam"!! Sāk attaisnoties! Tad tā meitene saprata, ka sūdi ir! Un sāk raudāt! Ome saka, viņa jūtas vainīga, un lai atvainojas manai meitai. Es saku, jā, viņai jājūtās vainīgai! Pēc mana komentāra ome palika traka! Un sāka man teikt, ko nozīmē mani komentāri par to, ka jājūtas vainīgai? Ja viņa būtu atvainojusies, es visu uztvertu savādāk...
Vienkārši, es savu bērnu mācu, nedrīkst sist brāli, nedrīkst ņemt nost mantas, grupiņās ar mantām jādalās,, mājās savas mantas jādod! Kā tad lai bērns mācās, ka nedrīkst to vai to? Tikai runājot! Grupiņas vadītājas teica, ka tā tāda pirmā reize. Tagad sēžu un domāju, dar;iju pareizi vai nē?