Mans sāka sēdēt un rāpot uz 7 mēnešiem, celties uz 7,5, staigāja jau 10 mēnešos.
Ar podu nekā, nepatīk tur sēdēt, tad es ar varu nelieku. Vēl tam pietiekoši laika, lai paaugas un nāk saprašana.
ēd pats cieto ēdienu labi ar dakšu, grib arī zupas ēst, bet bieži izēd ārā ar roku un tad padzeras no zupas bļodas kā no krūzītes šķidrumu. Vienmēr ja kaut kas šķidrāks, tad viņam rokās ir dakša vai karote un mēģina ēst pats.
Raksturs - šausmīgs. Spītīgs un nepacietīgs, viens negrib neko, parasti kādam jābūt ar viņu, ja esmu mājās, tad, protams, ka man. Ārā tāds pats, laukumiņos mētā smiltis pa gaisu, vajag visu, kas citiem bērniem, arī tieši to atrakciju ārā, gandrīz vai nospiež kādu citu bērnu, lai tiktu, kur viņam vajag, bet kad iekarojis savu, tad nevajag vairāk. galvenais kādam ko atņemt. Mācu jau, ka tā nevar, bet nu uz to psiho un ārdās. Tikko kā nav pa prātam,tā daudza galvu pret zemi. Traki no vienas puses, no otras forši, jo nāk mīļo mani un citus.
Un mēs katru dienu uz laukumiņiem ejam, ir apmēram savs maršruts. Man jau labāk patīk, ka mazāk cilvēku, bet bērnam patīk slidkalniņi un smiltis, tad vismaz tur var izņemties. Kādreiz jau ar kādu mammu arī parunāju.