Mans bērns pats par sevi ir diezgan raudulīgs un niķīgs, ja kādreiz sevi mierināju - zobi, zobi, tad tagad vienkārši pieņemu. Pat ne raudulīgs, bet īdīgs. Īd, kad kaut kas nesanāk, kaut ko neļauj u.t.t. Tagad stutējas kājās, bet kājiņas vēl netur ilgi, nokrīt pats uz dibena, īd un raud, spēka nav, bet tāpat stutējas... Nu tad lai stutējas, cenšos kā Weee, ja redzu, ka raud raudāšanas pēc, tad lai raud, kaut gan dažreiz liekas, ka nervi neizturēs! Besis, ka visu šito mazais atļaujas ar mani, tētis ir Dievs, viņs pēc darba spēlējas, ucinās, bet mamma jau apnikusi u.t.t.:-D