Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Man gan dzemdību namā personāls ļoti patika! Visi, ko satiku, bija forši cilvēki. Vislabāk man patika vecmāte Lauma, kas strādāja tieši manā operācijas dienā un pēc tam vēl vienu nakti dežūrēja. Tik iedrošinoša un uzmundrinoša, tik personiska! Ne tikai ar mani, bet arī vīru un pat ciemiņiem. Tiešām sirds cilvēks! Bet vispār man visi tur patika, laikam kaut kāda baigā haļava sagadījās, ka visas dienas bija foršs personāls.

Landa, lielum-liels sveiciens māmiņas statusā! Lai bēbuks aug vesels, laimīgs un mierīgs! Mazuļa vecākiem novēlu sapratni, izturību vienam pret otru, kā arī spēju kopīgi sadarboties kā vienai veselai komandai! :)

Tā kā arī man bija šuves, varu padalīties, ka pirmajā dienā bija sajūta, ka viss deg un ir uzpampis līdz ārprātam- nevarēju normāli pakustēties (liku ārsta iedotās ledus kompresītes, kas nedaudz palīdzēja). Otrajā dienā riskēju jau sēdēt, bet sanāca tik tā šķībi uz sāniem. Trešajā dienā jau varēju apsēsties, lēnītēm un uzmanīgi, bet varēju :) Lai Tev viss ātri sadzīst! :)

Man arī RDzN patika personāls, ja neskaita dāmu uzņemšanā. Nezinu, vai viņai bija slikta diena, vai viņa vienkārši pa dzīvi iet ar "ko tu te atvilkies" attieksmi, bet šī kundze bija ārkārtīgi nelaipna. Žēl, ka nezinu viņas vārdu, uzvārdu, noteikti būtu sūdzējusies, bet tajā izbīlī neienāca prātā. Vecmāte bija ārkārtīgi profesionāla un lieliska, par viņu varu teikt tikai labāko.

Ance, man no vienas puses liekas, ka viņām tur uzņemšanā ir jābūt drusku skarbām, citādi jau ar samocītajām gandrīz-mammām, kam liekas, ka tikai viņai tik ļoti, ļoti sāp, nemaz nevar. Viņai droši vien defoltā liekas, ka visas pārspīlē ;) :D

Barojot sāpēja kādas pirmās 2 nedēļas. Šuve sāpēja aptuveni mēnesi, bet man viņa nedaudz iekaisa. Dušā iet nu gan nav sāpīgi, tas ir jādara vismaz 2 reiz dienā, nu tāā vieta jāapmazgā obligāti. Pieskarties ar roku tur riskēju tikai neilgi pirms diegu izņemšanas, bet ar kādu maigu švammīti var apmazgāt.

Nē, nu, Ebe ir jau starpība starp adekvātu, vēsu profesionālismu un klaju nelaipnību. Es vispār labprātāk atceros to labāko personāla daļu, bet par šo kundzi un viņas "Dzemdēt ir jānāk, kad ir kaut kāda sajēga atnākusi." man būtu daudz ko teikt.

Ok, Ance, pārliecināji ar šo

Dzemdēt ir jānāk, kad ir kaut kāda sajēga atnākusi.

. Tas, protams, nav normāli. Man nenācās ne ar ko no šitā saskarties, jo gāju uz plānveida operāciju - viņiem nebija varianti mani sūtīt mājās, bet arī reģistratūrā trāpīju pie neitrālām, bet pieklājīgām darbiniecēm.

Man ir iekšējās šuves,tām diegi arī jāņem ārā? Būs jāpajautā. Rīt laikam rakstīs ārā. Bet jā,apsēsties man ir problēma,šodien tik uz viena sāna riskēju. Nezinu kā rīt aizbraukšu līdz mājām :D

194

Teorētiski acu krāsa var mainīties līdz pat 12-18 mēnešu vecumam. Mati...kā kuram. Nu man ģimenē tuvākie bēbji - manējais piedzima ar ļoti gariem matiem, visi palika (maaaaaazliet pakausītis padila, bet ļoti minimāli) tikai auga garāki un krāsa nemainījās. Māsas puikam arī it kā bija pagarš čupčiks, bet viss nogāja nost. Citi bēbji, kurus zinu, dzimst ar praktiski plikām galviņām. Citi garmatainie mazuļi ir redzēti, bet nav kontaktu vēlāk līdz ar to nezinu - palika, pazuda, mainījās krāsa utt.

Landa
Individuāli ar to pietūkumu ir. Man neliels diskomforts bija pirmo nedēļu, bet pats pietūkums kā tāds pārgāja kādā 3. dienā. Nu vsp jau 21. gs. vsp nevajadzētu būt tādai lietai kā diegu ņemšanai laukā (ginekoloģijā jau un noteikti). Gan iekšējām, gan ārējām šuvēm ir diegi, kas paši uzsūcas (nu vismaz man tā bija un māsa teica, ka viņi LV arī tikai tādus liekot pēc dzemdībām). Bet nu kas zina..moš kaut kādi krājumi, kuri jāiztērē, ar vecajiem diegiem...tad no ārējām šuvēm būs jāņem laukā, iekšējās gan nevienam vairs nevajadzētu aiztikt.

Man māsa ieteica visu pirmo nedēļu mēģināt uz viena sāna sēdēt, lai tās šuves lieki netraumētu un labāk dzītu. Es neatceros vai visu nedēļu to ievēroju, bet sākumā centos, arī tad, kad jau varēju normāli bez dižām sāpēm sēdēt.

Šorīt radās jautājums, tās māmiņas, kas mazo mazuli ar krūti - jums krūts pirms katras barošanas ir tādas pilnas un piebriedušas? Man krūtis tādas pilnas ir tikai no rīta, dienas laikā nekad tādas nav, kā no rīta smuki paēd, tad pa dienu cik noprotu ir pustukšas, jo dienas laikā tā neatjaunojas.. Tad sanāk, ka mazais pa dienu nav kārtīgi paēdis, jo patiesībā arī pēdējās dienās ir tāds niķīgs.. Parunāšu par šo tēmu arī ar draudzenēm, kā viņām ir, bet pagaidām varbūt kāda var šeit ko pateikt.
Dzeru fenheļa tēju daudz, bet tāds krūts piebriedums diena laikā tomēr nav, kā no rīta..

Man tāds muļķīgs jautājums-kādā apģērbā jūs dzemdējāt? :)
Un vai jūs apmeklējāt pirmsdzemdību kursus?

Neesmu māmiņa, bet man ļoti gribās bēbi! :) Varbūt varat pastāstīt, kā Jūs saņēmāties šim atbildīgajam solim?
Teikšu godīgi, man ir šausmīgi bail ne tikai no dzemdībām, bet arī no visiem tiem 9 mēnešiem, kad bērniņš jānēsā zem sirds, ja nu es noģībšu veikalā stāvot rindā vai paslīdēšu uz ledus un nokritīšu, utt. Vēl man ir bail no barošanas ar krūti, nesen paziņa stāstīja, ka bēbis ir sagrauzis krūti līdz asinīm :( Protams, ka visa tā celšanās ik pēc pāris stundām lai pabarotu bērnu un vispār, ja nu ar viņu kaut kas notiek, kamēr es gulēšu? Aiii, diezgan daudz no kā man ir bail... Bet kā reāli saņemties bērnam? :) Tas drīzāk ir jautājums tām, kuras plānoju bērniņu nevis kurām pieteicās neplānoti... Šogad ar draugu plānojam sākt pie tā piestrādāt, domās esmu jau iztēlojusies kas un kā būs un es tiešām gribu bērniņu, bet realitātē es saprotu, cik tas ir grūti un sarežģīti...
Sorry ka piesārņoju diskusiju, mani tiešām interesē citu pieredze ar to saņemšanos! :)

Veltījums visām varonīgajām, kas to ir izdarījušas

Unique, bēbis bija loģisks turpinājums mūsu laulībai. Bijām precējušies gadu un nolēmām, ka ir pienācis laiks ģimenes papildinājumam. Ieņemt mazo nebija viegli, pagāja vairāk kā gads, kad es jau biju nobijusies, ka mums nebūs mazulīša-tests uzrādija divas strīpiņas :)
Protams, ka ir grūti būt stāvoklī un apzināties, ka visa dzīve mainās un visas tās domas, vai spēsim parūpēties par mazuli u.t.t.
Ar nepzcietību gaidu, kad pēc mēneša ieraudzīšu savu mazo kunkulīti! :*

Par sevi runājot, manu visvistuvāko draugu lokā vēl nevienam nav bērnu (dažiem paziņām ir, bet ar viņiem nekontaktējos tik bieži) un mēs esam tādi kā ballētāji, patīk satikties visiem, iedzert, paballēt un es sāku domāt, ka jutīšos kā izstumtā, jo tak neiešu ar vēderu ballēt, kur visi dzer un man būs muļķīgi jāsēž maliņā. :( Tādā ziņā paliek ļoti skumji, jo saprotu, ka viss mainīsies un es tiešām ceru, ka neieslīgšu depresijā no tā visa... Nesen arī kāda no draudzenēm izteicās, cik traki kad ir bēbis, jo tad ir jādzīvo viņam nevis sev, palika diezgan skumīgi no tādām runām...
Dzirdēts arī par pēcdzemdību depresiju, jums tāda arī bija? Jo man liekas, ka man točna būs... :D

Nu nezinu. Mums arī patika paballēt, bet kamēr vēderu neredzēja, gājam tāpat visur kur, no alko jau nav grūti atteikties. Un tagad jau atkal ik pa laikam tiekam kopā kkur. Vienu mani bieži palaida un palaiž, ja ts orvtas par ko uztraucies, Unique. Bērniņš ir pavisam mazs tik īsi laiku. Jau tagad domāju, cik liela man meita, ka jau dārziņā iet.:D Protams, visa dzīve mainīsies, bet ir to vērts. Ja neesi gatava - nogaidi:)

Unique, bet tā jau arī ir, ka pēc tam dzīvo bērnam. BET tas tiešām ir tikai īsu laiku. Kamēr biju stāvoklī, es gāju/piedalījos visur, protams, normas robežās ( nu ar gumiju nelēcu un peintbolā nepiedalījos :D), bet tas jau nenozīmē, ka grūtnieces sēž tikai mājās. Mēs no tuvākajiem draugiem arī esam 1. pāris, kam ir bērniņš un atstumta es nejūtos.
Kā mēs saņēmāmies? Ja godīgi, man paveicās, ka es iepriekš tik daudz neprātoju par to, kā tieši būs. Es gribēju un viss, nemaz iekšējo nepārdomāju, kā jutīšos, kad būs pa nakti jāceļas vai kad nevarēšu kaut kur aiziet. Man tas reāli neienāca prātā, lai gan, protams, zināju, ka tā būs. Ir grūti izskaidrot :)

Unique Ja ir šādas domas galvā, tad, domāju, bēbi vēl neplāno.
Man vispār šādu domu nebija, ne ballēšanos, ne dzīvošanu tikai sev nevērtēju kā dzīves prioritāti. Tas gan nenozīmē, ka tam nekad nav ne laika, ne vēlmes, nē-ir, bet to apvienot nav neiespējamā misija. Bet pāri visam, pāri visām grūtībām, sāpēm, negulētām naktīm, pāri tam visam stāv mani bērni, kas vienmēr būs vissvarīgākais manā dzīvē. Pat vīrs-nu...visādi dzīvē var gadīties, nekad nesaku nekad, tāpēc zinu,ka vīrieši var nākt un iet, karjeras var nākt un iet, draugi arī nāk un iet, bet bērns vienmēr būs daļa no manis.
Tāpēc labāk vēl paballē, lai nav jādomā par pēcdzemdību depresiju, kad bēbis vēl tālos plānos.

Mēs arī esam vienīgie, kuriem ir bērns, bet nu divām manām draudzenēm būs mazie, nemelojot teikšu, ka esmu starā par viņām.:)

Landa-Man arī bija iekšējas šuves,diegi paši uzsūcās un liekie gali vienkārši nokrīt nost.Tāka nav problēmu.