Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Nu es arī zinu pozitīvu pieredzes gadījumu,- iz mana radu loka, kad sieviete ar 2 bērniņiem, kad dzima 2 berniņš, sieviete teica beigās ` nu viss?`, domāja, ka vel būs jāmokās, bet viss jau galā, pati man stāstīja, ka jā, nav ta, ka nesāp, sāpes ir tipiski smagākas par MR sāpēm, bet nu nav arī ta, ka nevar izturēt un jāmirst nost.

Es tagad vel jo vairak nesaprotu - nu kaaaa var gribeet
kjeizaru? Kaaa?

Sveika.
Kad piedzemdēsi bērnu pati, smagās dzemdībās, tikai tad tu sapratīsi kā var gribēt ķeizaru. Pagaidām tāda dramatizēšana vien sanāk. Protams, ka visām ir smagi. Neviens bērns bez sāpēm nav pasaulē nācis.
Es tā aizdomājos - meitenes, kas taisās drīz dzemdēt - Jums nav grūti atrasties šajā diskusijā, kurā ir tik daudz visādu negatīvismu un Mari regulāri atgādina cik drausmīgi un šausmīgi viss ir?
Jūs no tā neietekmējaties negatīvi? Vai tieši otrādi - Jūs tā sagatavojaties sliktākajam? Jautājums tīri intereses pēc.
Es pati esmu dzemdējusi vienu bērnu un otrs ar ķeizaru, bet man jau paliek visu žēl, kam vēl jādzemdē, lasot šo diskusiju.:)

Palasot šo diskusiju man tiešām gribas pārdomāt divreiz, vai es to gribu jel kad :D
reku, mana mamma mani piedzemdēja bez sāpēm.:D vecmāte teikusi- pirmo reizi redzu bērnu,kas piedzimis bez sāpēm.:D

Es tā aizdomājos - meitenes, kas taisās drīz dzemdēt - Jums nav grūti atrasties šajā diskusijā, kurā ir tik daudz visādu negatīvismu un Mari regulāri atgādina cik drausmīgi un šausmīgi viss ir?

Vēlies dzirdēt godīgu atbildi - pirms pāris dienām secināju, ka pietiks man te uzkavēties.. vismaz līdz dzemdībām, bet acīmredzot - ieradumam liels spēks.. :D un vēl esmu šeit.. :D

Igy, un ja ir izvele dzemdet dabigi, keizars vai epidurala, ko tu izveletos zinot kadas ir dzemdibas?

Igy, nu personīgi man ir jau tā stadija,ka ļaunākais,kas var notikt,ir nāve. Pārējais ir pārejošs. Galīgi nesavelku paralēles ar Mari grūtniecību,savelku to ar kolēģes grūtniecību,mums viss identiski gāja.Tikai viņai 2 ned iepriekš jādzemdē un nu jau viņa ir mamma un neko šausmīgu nepastāstīja.Liekas,ka viņai noteikti būs vairāk par vienu bēbi :)

Igy, es cenšos sagatavoties tam, ka pati dzemdēšu un, ka es nebūšu ne pirmā, ne pēdējā, kas tam visam izies cauri. Un domāt var jebkādi, iznākums vienmēr var būt savādāks. Tā kā ir sevi jānoskaņo tam, ka tas nav nekas šausmīgs. Kā agrāk mūs piedzemdēja? Tāpat kā tagad un neviena nečīkstēja. Mamma teica, ka ar pirmo bērnu sāpes nejuta, ar otro vsp tikai 2h pamocījusies, kā korķi izšāva, nu ar mani un brāli esot mocījusies, bet ne vienu reizi nav sūdzējusies, ka tas ir šausmīgi.

Igy, un ja ir izvele dzemdet dabigi, keizars vai epidurala, ko tu izveletos zinot kadas ir dzemdibas?

Ar trešo bērnu, ja izvēle būs manās rokās, izvēlētos dzemdēt pati, jo tas man vienkārši liekas "pareizāk" priekš manis, bet ja man jāsalīdzina - es liktu vienādības zīmi starp šīm lietām, jo - ja dzemdībās kā procesā sāp ļoti, bet ķeizarā - sāp pēc tam. Sāpes ir ļoti līdzīgas, ja ne pat vienādas. Tāda ir mana pieredze.

Pec dabigajam dzemdiibaam kaut kas saap vel pec tam ? Un ja jaa, tad cik ilgi ?

Man vienmer licies, ka ar planotu keizaru ir stipri vieglak, nav plisumu, visi tie plisumi tacu ir vel jasasuj, pec tam menesis garantets, ka ne apsesties, ne normali pastaigat vares, kur nu vel pacurat utt. Un jacer, ka sasuj pareizi.
Ar keizaru viss planoti, laika, protams sapes, tacu konjacinu var iedzert, lai mazak sap, bet protams, ka gruti jo nevar uzreiz skriet un visu darit jo sap reta, tacu vai tad tie pasi plisumi nesapes..

Mari, sāp un kā vēl. Man sāpēja mēnesi, pirmajās dienās vispār knapi pavilkties varēju, ne apsēsties, ne pagulēt. Pēc tam ar laiku sāpēja mazāk, bet tā, ka vispār nekas nesāp, bija tikai pēc mēneša. Sāpēja TUR, sāpēja mugura, sāpēja dzemde, vēders un vēl...

Kaut kas traks :D bet rezultaats ir dieviigs (l)
Tagad raudiens nak no taas milziigaas milestiibas pret to mazo kunkuliiti :)

Cik mīlīgi:)

Igy

nav man grūti lasīt šo diskusiju :D Man nav bail no tā, ka sāpēs, bet vispār no nezināmā. Bail, ka, kā jau te viena rakstīja, sajaukšu ūdeņus ar vnk izdalījumiem un nezināšu, ka jābrauc uz slimnīcu. Jo, tici man, ir sievietes, kam sāp ļoti minimāli. Mana māsa piedzemdēja samēra viegli un teica, ka sāpes aizmirstas, tikko ieraugi bebuku. Es ļoti gaidu, kad viņu ieraudzīšu.

Man EA ir variants, ja galīgi būs jāmokās.

Nu,manuprāt, ko tādu nemūžam neaizmirsīšu.
Un par to klizmu. Ne visur tādu taisa, nezinu vai vispār kkur taisa. Un jā, tas nāk viss ārā, kad ir stipras kontrakcijas. Tajā nemaņā nav iespējams vispār ko kontrolēt un ir vienalga. Bet tas ir normāli.
Un pēc dzemdībām sāp, protams, un ļoti sāp. Pēcdzemdību periods ir smags laiks, bet nu visas izdzīvo un sieviete jau ir ļoti stipra būtne, vīrietis jau sen būtu pārčīkstējis jēgu :D

Šodien pamodos ar velkošu sāpi puncī. Ir tikai 4 mēnesis, bet puncis jau ir krietni redzams. Tāda sajūta, ka bēbuks aug par ātru. Daktere teica, ka attīstība ir par +1 no tā, kā vajadzētu būt. Es nezinu vai ar saviem 47 kg varēšu tādu bēbi piedzemdēt. Lasu daudz par dzemdībām, ķeizariem. Cenšos saprast, kurā grupā es esmu - par dabiskām dzemdībām vai par ķeizaru. Atceros, ko mana mamma stāstīja, es viņai piedzimu priekšlaicīgi (7 mēnesī) diezgan lielā vecumā, t.i., pēc 40. Tad, kad mammai bija nogājuši ūdeņi, viņa devās uz RDzn. Dakteri teica, ka tā nevarot būt un aizsūtīja uz mājām. Mamma bija šokā, nāca nākamajā dienā, tad arī piedzimu. Bija 2 stundas, it kā bez komplikācijām man, bet manai mammai. Dzemdes atvērums bija mazs, mammai visu tur lejā grieza vaļā, dzija ilgi, bija plīsumi un iekaisumi, mans bioloģiskais tēvs pazuda no horizonta un mamma tā arī nodzīvoja 25 gadus bez cita vīrieša, jo vairs nejutās pilnvērtīga sieviete. Vēl kas, viņa nekad mani nav batojusi ar krūti, jo viņai nebija ar ko. Tie bija citi laiki un mēs esam cita paaudze, bet es nejūtos apdalīta, es vēlētos, kaut nekas nemainītos ne manā uztverē pret sevi pašu, ne arī attiecībās ar vīru intīmajā jomā. Es nebaidos no sāpēm, tās ir dabiskas un pārejošas, es baidos no sekām, tāpēc sliecos par ķeizaru, bet neatbilstu tai sieviešu kategorijai, kurām to piešķir kā plānotu un valsts apmaksātu, jo 1500-1800ls ir liela nauda, apdrošināšana ir, bet manis pašas pieprasītais ķeizars nav ārkārtas situācija. Mana tuvredzība ir neliela (-1,25, -2,25), placenta ir aizmugurē, bēbis ir ģenētiski vesels. Kādi vēl ir tie faktori, kuru dēļ var piešķirt ķeizaru? Mana intuīcija saka, ka var būt sarežģījumi dab. dzemdībās, tāpēc bērna drošības un veselības dēļ sliecos uz ķeizaru. Cik zinu dabiskajās dzemdībās diemžēl ir lielāks procents bērnu miršanas vai fizisku pataloģiju statistikā, bet, protams, varu kļūdīties, jo informāciju ieguvu no dažādiem avotiem nevis no pētījumiem. Vai tā ir, ka priekšlaicīgi dzemdētām sievietēm, pašām priekšlaicīgi piedzimst mazie? Un par ko, jūs, meitenes, esat par - par ķeizaru vai dab. dzemdībām. Atvainojos par palagu, sirds un galva pilna ar jautājumiem un bažām.

Ar to pēcdzemdību sāpi ir tāpat kā ar pašām dzemdībām - kā nu kurai. Man dzemdības bija OK, ātras un tā, bet nu jā - sāpīgi bija, lai gan ne bļāvu, ne raudāju, bet izelpoju sāpi (blakus palātā gan viena brēca bezjēgā un tas reāli krita uz nerviem). Pēc dzemdībām bija neliels diskomforts dēļ 2 šuvēm, kas gan ļoti ātri sadzija, bet normāli sēdēt varēju jau pēc nedēļas, savukārt jau nākamajā dienā pēc dzemdībām biju ārā 2h pastaigā. Atsāpes arī nekādas nebija, dzemde sarāvās nemanāmi.

Ķirsītis

es atvainojos, bet ja viss ir tik briesmīgi, kāpēc izlēmi par labu bērnam?

es nerakstīju to, ka viss ir briesmīgi. Es pastāstīju to pieredzi ar kuru saskārās mana māte, es pastāstīju par savām bažām. Ja man viss būtu briesmīgi un es no visa baidītos, vai risinājums tad nebūtu aborts?Es vēlos bērniņu, esmu laimīgi precējusies , mani atbalsta ģimene, bet tā kā esmu strādājusi arī medicīnas nozarē, zinu to, ka ārsti un personāls ir tikai cilvēki, kas arī pieļauj kļūdas. Visam ir sava ēnas puse. Tā joprojām ir sava veida tabu tēma - seksuālā dzīve pēc dzemdībām, pēcdzemdību depresija, sieviete nav tikai inkubators. Mans vīrs atzina to, ka viņam arī ir bail, ka es varu mainīties, nevēlēties vairs viņu. Es neesmu pusaudze, man ir labs darbs, augstākā izglītība, bet nav iekšējās stabilitātes par to, kas būs tad, kad bēbuks piedzims. Vienkārši meklēju kādu domubiedreni vai padomu. Es domaju, ka katra topošā māmiņa arī aizdomājas par dažādām filozofiskām lietām, piemēram, sevis motivēšana, optimisma gūšana, domas par nāvi, jaunu dzīvību, mīlestību, attieksmi pret sevi un pārējiem utt. Laist pasaulē bērnu nenozīmē viņu vienkārši izspiest un tadā, gatavs. Laikam mana problēma ir psiholoģiskā "nesagatavotavība". Tev var būt ģimene, bērni un vīrs, bet tas nav garants tam, ka tu pati jutīsies piepildīta.

Dažreiz labāk ieslēgt sevī to pusaudzi un tik traki nedomāt par to visu,bet būt nedaudz vieglprātīgākai,tiešām mazāk domāt. Tādas vairāk izbauda to mazuļa laiku,man liekas,nevis satraukties par katru sīkumu un tik nopietnām lietām. Viegli jau teikt,bet es pati pie tā strādāju.