Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Čau!
Man mazajam jau ir gads un mēnesītis. Iepriekš, kad mazais vēl bija puncī pat domu nepieļāvu, ka varētu būt jebkāda pēcdzemdību depresija vai kas tml., kaut arī ik reizi, kad friziere ciemojās mūsmājās, tad to vien kladzināja - gatavojies būs. Kad mazais piedzima, bija grūti - bet nekas tāds uh un ah, vairāk grūti bija psiholoģiski. Nespēju aptvert, ka esmu kļuvusi par mammu tādam mazam kunkulītim. Ik reizi kā uz viņu paskatījos tā saraudājos. Pēc dzemdību depresija - nu varbūt neliela bija, taču sapratu tik to, ka par to nevajag domāt. Nostādīju sevi tā, ka viss ir kārtībā. Nezinu kā ir tām māmiņām kurām bērni pirmos 3 mēnešus ir pilnīgi nevaldāmi - raud vienā laidā, neguļ utt., man mazais bija pilnīgs miera mika. Šobrīd atskatoties uz aizvadīto gadu varu teikt, ka grūtie brīži ir bijuši tikai daži, un tieši tagad liekas,ka ir pienācis visgrūtākais brīdis (vismaz tagad tā liekas), kad bērns ir iemācījies staigāt, visur kāpt virsū, līdz ar to visu laiku ir jāvaktē.

Krista, es vienkārši brīžiem aizdomājos par to cik ilgam laikam manis vēl pietiks, ja tā varētu izteikties. Jo tagad ir vēl puslīdz mierīga situācija, bet man ir diezgan smagi ar bērna tēvu un visu, kas ar viņu saistīts un zinu, ka labāk nepaliks.

Mīļā Mari! Nepārdzīvo tik ļoti! Man bija tieši tādas pašas izjūtas kā tev, ļoti cīnījos sākumā ar sevi un mazo, un pasauli. Goda vārds pavisam drīz būs vieglāk un tu varēsi lepoties ar sevi, cik labi tiec galā! Man dikti daud negribas publiski stāstīt par savām emocijām, bet, ja vēlies, varam privāti parunāties. Atraksti, ja vēlies! Un atceries - tuesi pati tikko piedzimusi kā mamma un jūs ar mazo vienkārši vēl neesat iepazinuši viena otru, tu esi malacis!

Man ir tāda apetīte parādījusies. Ja iepriekš negribējās ēst, nu, aptuveni tik tā, cik pirms gr, tad tgd paēd, un pēc st atkal jau gribas...:(

Pēdējā bildē stilīgi puiši. :-D

Vai ne. Man patīk tās bildītes, kur ir saskaņoti apģērbi vecākiem ar mazajiem, nu tik mīlīgi izskatās...

Šorīt neguļas jau no 6.. tad nu izlasot pēdējos komentārus radās pārdomas..
iespējams, ka es ļoti nepareizi daru, bet es sevi mierinu, ka man nav tik grūti kā citām meitenēm (šeit konkrēti domāju dažas paziņas), jo savā ziņā morālā puse man ir sakārtota - bērnam ir tēvs, attiecības mums ir ilgstošas un labas, ir jumts virs galvas, esam jau visu sapirkuši mazajam un pats galvenais - tas viss bija plānots un ļoti, ļoti gaidīts.. vienkārši iedomājos kā ir tām, kuras nejauši iekrita un nemaz nevēlas to visu, vai ja ir tikai 16 gadi, bērna tēvs alkoholiķis... vai vienkārši dzīvē ir tādi apstākļi un dzīves veids, kad tajā nav vietas mazulim.. nu domu jau jūs sapratāt - domāju, ka ja visas šīs lietas ir sakārtotas, tad mums jābūt pateicīgām par to, ka nav vēl lieks stress un morāls spiediens...
Es, protams, nesaku, ka tāpēc nevar būt citas problēmas, kuras nomāc - vienkārši skatoties uz citām ģimenēm saprotu, ka citiem ir daudz, daudz grūtāk un man nebūtu tiesību sūdzēties par savu dzīvi... un šķiet, ka ja tādās situācijās ģimenes tiek galā, tad arī mēs noteikti tiksim :)

Šonakt sapņoju, ka eju pie friziera un taisu lielās pārmaiņas (kuras tiiiikkk ļoti gaidu)!! Tad nu aizdomājos par jautājumu - esmu daudz dzirdējusi, ka mammas tieši pirms dzemdībām tā teikt sapucējas - iet pie friziera, manikīra, pedikīra.. vārdu sakot, sagaida savu mazulīti smukas un sapucētas.. īsti gan nezinu vai tas ir ar domu, ka tad kad mazulis pieedzims uzreiz jau nebūs laika skriet uz saloniem vai tamdēļ, lai tiešām sapucētos uz "satikšanās" brīdi.. Kā jūs darījāt/darīsiet - sapucēsieties pirms tam vai pēc tam, kad mazulis būs piedzimis un to varēs atstāt kādam (bērna tētim vai pašas mammai) uz dažām stundām (ja vispār varēs iesākumā..)

Sveikas, meitenes!:) es arī pa kluso te palasu joprojām... Un jā - lai vai ko un kā mēs izdomātu dzīve ievieš savas korekcijas! Tādēļ laikam, lai cik grūti tas nebūtu, jācenšas mazāk iespringt u to kā un las būs.. tas noteikti ir grūti. Bet man pašai ir tā, ka es ļoti sapukojos, ja kaut kas nesanāk kā es savās domās esmu izdomājusi - no sērijas - pati izdomāji, pati apvainojies:D

Pievienojos spēka vārdiem Mari un citām meitenēm, arī 194 - turieties meitenes! Jūs esiet radījušas dzīvību! :)


Mari, kā Tev vīrs ar jauno situāciju aprod? Piedot par tiešo jautājumu, bet man radies iespaids, ka tu tur viena pati cīnies un plosies... Es saprotu, ka ir lietas, kur vīrs nu ne kādīgi nevar palīdzēt - bet tīri kā morālais atbalsts, stiprais plecs un drošības sajūta, sapratne...? Viņš jau arī noteikti pamana, ka izmaiņas ir tevī, tavās emocijās un tā..?
Piedot, tas tiešām nav tāds ziņkārības mākts jautājums, bet drīzāk uzzināt pieredzi - kā vīrietis reaģē, kad dzīvē reāli ienāk mazā dzīvībiņa, kas raud un kreņķē viņa sievieti?!

Viirs man loti daudz straadaa, diemzheel. Bet kad ir maajaas un briivdienaas, tad loti paliidz ar mazo rakari tikt galaa. Lauj man naktii pagulet vairak, lai arii es atpuushos. Bet taa visumaa ir gruuti. Es gan neiesliigshu siikumos un detaljaas, bet abiem un visiem trim ir gruuts saakums. Visas muusu dziiviites ir pagriezushaas pavisam uz citu pusi. :)

Un paldies, meitenes! Par atbalstu un labiem vardiem ! :) laikam deelj juusu iedroshinaajuma, mazais sonakt labaak guleja :D

Paldies. :)

Kur ir tas pirmsdzemdību spēks? Šorīt knapi no gultas izlīdu, kā tāds invlīds, sāp viss, knapi kustos. Parastākajiem darbiem nav spēka. Besī ārā.

Sveikas meitenes
Juutos nozzeelojami, man analiizes uzraadija gruutniecu diabeetu...brrr
Kungi dedzina visu laiku, neko saldu nedriikst, iepriekss man liidzeeja tikai saldeejums un diezgan palielos daudzumos, tagad esmu izmisumaa, nezinu kaa lai glaabjos :(
pie aarsta tiksu tikai peec jaunaa gada
visu dienu noraudaajos, palika sevis un mazulja zzeel, un protams jautaajums - kaapeec tiessi man?!?!?!? brrr un taas slikti guleetaas naktis...
pavisam pazuda viss gruutnieciibas jaukums un prieks
pazzeelojos, palika vieglaak

Kakje pameiģini boržomi vai kādu citu līdzīgu minerālūdeni, ja nepūš kunģi. Tas ir vienīgais, kas atvieglo kaut cik man dzīvi pēdējos pāris mēnešus.

Ierakstīšu savas domas/pieredzi. Kad piedzima puika, tad pirmos 3 mēnešus vispār bija tik īzī - nesapratu, par ko visi čīkst - nav laika, nav laika. Man puika ļoti daudz gulēja un man tiešām mājā bija reāli garlaicīgi... grūtāk palika, kad sāka rāpot, velties, staigāt, jo tad nekad nevarēja ne acu novēst - vai kaut ko neuzrauj sev virsū, nenokrīt pret kādu stūri utt. bet daudzas te saka tieši otrādāk - ka paliek vieglāk. Tgad viņam ir 2 gadi un es teikšu tā - kad viņš ir mājā, darīt nevar NEKO, jo bērns visu laiku prasa uzmanību. Ja man jautātu, tad es teiktu, ka šobrīd noteikti ir grūtāk nekā ar jaundzimušu. Tā ka - katram savs.

194 - paldies, ssodien pat nopirkssu un meeginaassu
nezinu kaa lai iztur sveetkus, uz ziemassvetkiem visi radi brauc pie mums, man jaataisa galds jaacep piiraagi... ka lai noturos to visu neapeest?!?!?

Mari, vēlāk ir vieglāk, pēc pieredzes saku, manam jau 5 mēneši, tikai tagad zobi jāsāk gaidīt, kas būs traki...

Kāpēc domā, ka būs traki ar zobu nākšanu? Protams, tas ir ļoti individuāls pasākums, saprotu.
Mums jau pirmie divi zobi ir laukā, vienīgās "grūtības", ja to vispār tā var nosaukt bija tas, ka mazā gribēja vienkārši vairāk mīļuma. Daudz čučēja, temperatūras nebija, liekas bļaušanas arī nē. Tā kā nedomā, ka zobu nākšana būs noteikti traks pasākums. Ir arī ne tik traki gadījumi. Turēšu īkšķus, lai mazais Tev daudz nemokas :)

194, kur tu izlasīji par to spēka pieplūdumu? :D man liekas,ka pēdējā nedēļā nav ko gaidīt nekādus spēkus, tie palika 7.-8. mēnesī :D

Kā mums te tagad sanāk pēc laikiem, kura ir nākamā?

Tjipa es laikam.Bet man liekas,ka dažām dāmām būs ātrāk.Man tāds čujs,ka ilgāk par 40.nedēļām staigāšu.

Meitenes,cik kg jūs atstājāt uz dzemdību galda,ja tā var teikt? Bērns ar ūdeņiem utt. Cik tas kopā svēra?