Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Jaa, tas gan :D

Nu es par to pašu, jo laikam cālī arī bija kā kurai. Pat līdz 6 nedēļām laikam... Njā, sagaidīt Ziemassvētkus slimnīcā kaut kā mani tā doma nesajūsmina. :D
Cik ilgi mums te vispār tur?

Es jau tā ļoti maz ko ēdu. :D

194, ko tu te runā. Ieraudzīsi savu mazo bumbulīti un būsi laimigākā uz pasaules. Uz to brīdi nebūs vairs aktuāli ir jaunais gads vai nav. Nākamgad varēsi atgūt zaudēto. Būs dubultās svinības. :-D

Jā, bet vēl labāk ar mazu bumbulīti mājās... :D

Man laikam kaut kas lidzigs pecdzemdibu depresijai saakas. Taa reeta ik pa laikam baigi saap. Ja vel mazais nikjojas, tad vispar brrrr.. Veeders saap, mugura sap , galva sap. Pa virsu visam tik jaaskrien un visu laiku kaut kas jadara. Ai man sodien melnaa diena.. Tads bimbulis uznaacis.

Vot kas tāds, depresija, ir tas, no kā visvairāk baidos ar ko varētu saskarties pēc dzemdībām. Bail pat iedomāties.

Saakums ir loti gruuts, njaa. Bet nekas, veelaak buus veel gruutaak. Jaapierod.

Man jau tagad tik daudz kas tik ātri var izbesīt. Agrāk, lai panāktu, ka es sadusmotos, vai tml tur vajadzēja būt īpaši talantīgam cilvēkam... a tagad. Pašai kauns pat paliek.

Vienu nakti suns norāvās,jo neklausīja. Uzšāvu pa pakaļu, un pati sēžu raudu, ka tā izbesījos uzreiz. :D

Mari

Nebūs vēl grūtāk. Ok, būs citas problēmas, bet tas ne tuvu nestāvēs tam grūtumam, kas ir ar zīdaini. Man personīgi bija tā, ka pirmie 3 mēneši - ļoti grūti, līdz gadam - grūti, pēc gada - viss forši! Bērns kļūst patstāvīgs, staigā (kas jau ir ļoti liels no svara), vēl pavisam drīz sāk runāt, kas vispār ikdienu padara krietni vieglāku. Nu un tad jau paliek tikai tīrā audzināšana.

Mari, saprotu Tevi!
Bērniņš ikdienā ievieš neiedomājamas pārmaiņas!
Turies!
Beigsies svētku bums un trakums, būs vieglāk.
Trakāk nepaliks, paliks arvien vieglāk (cik nu viegli ar mazulīti var būt :D) un savādāk. Pirmais dzīves gads ir tik intensīvs un notikumiem, un prasmēm pārbagāts :)

Iedomājies pavasarī mazais jau būs "apvēlies", būs pārvērties par dzīvībiņu, kas ne tikai ņem, bet sāk arī dot - smaidīs, rotaļāsies, skatīsies Tevī kā lielākajā dzīves dārgumā utt.

Njaa, tagad ja vins raud, nevar saprast kas par lietu, vai kaut kas saap, vai kaut ko prasa. Tad nu nem un visu pec kaartas meegini. Beigaas seezham un abi raudam, jo nesaprotamies. Un ja mazais raud, tad man ari gribas raudat. It iipashi naktiis, hehe.
Vannaa iet mums nepatik, gjeerbties nepatik, pamperu mainit ari nepatik :D patik eest un gulet - dazreiz :D

Atvainojos, ka iejaucos mammu tēmā, gribēju tikai teikt, Mari turies. Kādreiz iemetu te aci, kā jums iet. Izlasīju, ka tev tik grūti un gribās teikt, lai neķer krenķi, nekas nav mūžīgs, arī šī ir tikai tāda tranzīta zona, kas beigsies. :):)

Mari, sūtu Tev lielu un mīļu apskāvienu! Arī es varu Tevi nomierināt sakot, ka sākums patieis ir ļoti, ļoti grūts. Ar laiku kļūst vieglāk. :) Gan Tu apradīsi, gan mazais būs apradis ar pasauli sev apkārt, paaugies.
Arī bimboju līdzi ar mazo, kad šī man vēl pavisam maziņa bija. Izmanto iespēju, ja kāds tev piedāvā palīdzību ar mazo. Tas bija tas, kas man ļoti trūka.

Šobrīd saprotu, tās daudzās sievietes, kas man ir teikušas, ka labprātāk 10x dzemdētu, kā vēlreiz izdzīvotu pirmos 2-3 mēnešus.

Izturību Jums! :)

Jēziņ, piedošanu par manām kļūdām. Dators iet sviestā...

Man liekas,ka grūtākais ir tas,ka apkārtējie gaida to smaidu līdz ausīm un pārāko dzīvesprieku,kad pašai gribas raudāt. Es tik ceru,ka man nebūs pēcdzemdību depresija,jo pašai liekas,ka ir pirmsdzemdību ..nomāktība.Depresija ir par skaļu teikts.

Mari, turies! Esi stipra. :)
Es arī baidos no tā, ka vienā dienā ņemšu un salūzīšu, bet cerēsim, ka tā nebūs. Un kā the_one, man arī tāda nomāktība ir, pavelk uz bimbu par sīkumiem, kā, piemēram, tagad par to, ka man ir uztūkusi kāja pie potītes un es nevaru nogulēt ar paceltām kājām,jo mugura sāp līdz ar to. Tagad tik atliek gaidīt, kad mazā pieteiksies nākt pasaulē.

..tā gaidīšana jau ir tā nomācošākā..Fiziskas neērtības vēl var paciest,vismaz es varu,padusmojos,papurpinu zem deguna,bet tā gaidīšana! Mūžība!!!

Es atceros, kad man bija pēdējās grūtniecības dienas, cik es slikti jutos!!Es neko nevarēju apēst, kuņģis dedzināja līdz vemšanai, pagulēt nevarēju, uz tualeti pusi nakts staigāju...Jā, es arī nevarēju sagaidīt, kad vairs nebūšu 2in1...
Mari, vēlāk ir vieglāk, pēc pieredzes saku, manam jau 5 mēneši, tikai tagad zobi jāsāk gaidīt, kas būs traki....Atceros, ka pirmie 2, 3 mēneši tiešām bija izmisuma pilni...

Es tā gaidu to mirkli, kad beigsies tā pretīgā sajūta rīklē, jau mēneši 4 tā it kā pakām cigaretes pīpētu, vai kluba dūmus diendienā elpotu, plus dedzināšana. JaK!

Nu man jau arī bija tā ilgi, bet pēdējās dienas tas bija neizturami, tas bija kā dzemdību priekšvēstnesis, jo estrogēna acīmredzot līmenis paaugstinājās tuvojoties dzemdībām.