the_one man bija tā,ka es ļoti gaidīju dzemdības, nebaidījos,nesatraucos,kaut kā,dēļ informācijas pārbagātības un no daudzajiem personīgajiem pieredzes stāstiem no tuvinieku puses,nebija nekas tāds par ko es nezinātu,par dzemdību norisi un tā. Es pat skatījos filmas par dzemdībām un raudāju no laimīga satraukuma,tur kur citas vemstās un šausminās :D BET, kad nāca tuvāk tā diena,tad nāca virsū kaut kādas tādas,kā dzīvnieciskas,primitīvas bailes,bailes tieši no sāpēm,no tā,ka tu zini,ka sāpēs un tu NEKO vairs nevari izmainīt, pat ja būs ķeizars,pat ja EA,tāpat,sava sāpju deva būs jāizcieš. Tad,kad devos uz slimnīcu,kad pēcāk mocījos ar savam sāpēm,tad man vairs nebija vispār domu par to-AK šausmas,kā sāp, es to neizturēšu, es nevaru, drausmas.. Es vnk biju tajās sāpēs,domāju par to,lai ātrāk viss beigtos..tad,kad māsiņa atnāca un pateica,ka ir tikai 4 cm, kaut mocījos jau nezin cik ilgi,nodomāju,nu gan viss,bet tad sāku vizualizēt to kā man viss veras vaļā, klusi skaitīju bērnam-nāc,lūdzu ātrāk pie mammas, un tā..tad pēc stundas jau bija visi 10 un tad daži spiedieni un viss..
Otrās bija gan vieglākas,gan grūtākas,grūtākas,jo zināju jau,kā sāpēs, bet vieglākas,jo-nu,celiņš jau iestaigāts,tā teikt :D
Ar to gribu teikt,ka-tad,kad tās sāpes būs, ja vien ir iespējams,un ja nav sarežģījumi,nekoncentrējies tieši uz pašām sāpēm,koncentrējies uz sāpēm,kā izjūtām,kas palīdz tavam bērnam piedzimt..to grūti tā aprakstīt,bet nu jā..
Pēc pirmajām dzemdībām uzreiz teicu-NEKAD vairs, kaut nebija jau tik traki, bet nekā, ļoti drīz piedzīvoju otrās..tā,ka-jā,tas aizmirstās uzreiz. Daba to ir tā iekārtojusi,tās laimes un eiforijas sajūtas,kas ir,ko rada visi hormoni,ļauj tās tikko izciestās sāpes aizmirst.
P.s. Es gan šeit izslēdzu ārā visas problēm-demdības un tā..
11429
