Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Varu ieteikt vēl vienu paņēmienu kā nomierināt bēbi,kam kolikas,tas,personīgi man,arī ļoti palīdzēja. Kad piedzima pirmais bērns, tad likās-kas tas par ārprātu un bērnu mocīšanu,kad slimnīcā sasēja autiņā,tā,ka ne rociņas,ne kājiņas pakustināt,man tas likās personiski aizskaroši :D, ka mans bērns nevar nemaz pakustēties, tāpēc tinu vaļā.. Līdz,pienāca otrais mēnesis bērnam,un,kad sākās koliku laiks,izlasīju par to pašu autiņos siešanu,izmēģināju-un-viss-bērns gulēja cauru nakti mierīgs,dažas reizes pamostoties tikai paēst. Ir tomēr lietas,kas no seniem laikiem nākušas,tomēr vērtīgas. Bērniņam traucē savas rociņas,kājiņās,tāpēc mostas augšā,turklāt ir tā šaurības un siltuma sajūta,kas mammas puncī.

Atceros, ar kādām šausmām mamma stāstīja par manu barošanu...
Pēc ārsta ieteikuma banāni, jo sākumā bija ciets vēders, bet pēc tam sākās visādi šķidrie vēderi un tml. Un pēc vecmammu ieteikuma kāposti, skābēti/svaigi, visādas gaļiņas un tml, jo dzīvojām lauku saimniecībā... rezultāts nu tagad vēl jūtās, tik vārgs vēders... tikai tagad, gr laikā esmu tikusi no tā vaļā, vienkārši pazuda tās problēmas...

Nu, swaddling tehnika (autiņos siešana) ir viena no 5 slavenajām nomierināšanas tehnikām. Brīnīšos, ja šajā informācijas laikmetā kāda to nezina. Tīri vēdera sāpēm gan tas neko nedod, bet, kā jau te rakstīja - sniedz to drošības un patvēruma sajūtu, un ļauj čučēt mierīgāk. Te var palasīt + vēl filmiņa ir.

Salomē Jā,bet,cik esmu parunājusies,ļoti reti kura mamma to dara šobrīd :)

Mums bija drusku trakāka tā situācija. Uz maisījumu pārgāju, jo pēkšņi sākās neizskaidrojama vemšana. Bet sākumā baroju ar krūti un viss bija korekti. Grūtniecības laikā daudz lasīju, interesējos pie ārstiem, no citu meiteņu pieredzes - pieraksīju, kuri produkti ietilpst drošo produktu kategorijā, tad atsevišķi sastādīju piena produktu sarakstu, tālāk atsevišķi gaļas ēdienus un mērces. No atļauto produktu saraksta mēģināju sastelēt garšīgas receptes un tad pa dienām variēju ar garšvielām un papildproduktiem. Grūtniecība ir gara, laika daudz kārtīgi apdomāt un visu saplānot +/-.
Bet pārgajām uz maisījumu tik un tā, jo kaut kas bērnam nepatika iekš mana piena. Nezinu, baumo ka tam varētu būt saistība ar to, ka pirms grūtniecības ilgus gadus pīpēju un stāvoklī paliku neplānoti. Organisms neesot spējis attīrīties. Cik tur patiesības vai cik tur baumas, bet trešajā vemšanas dienā es nopirku maisījumu un ar to beidzās visas ēšanas plānošanas un eksperimenti.
Katrā gadījumā, es saku, ka par barošanu un pašbarosanos ir jādomā vēl pirms dzemdībām - nevis pēc tām izmisīgi kaut kas jāmeklē. Jo tam ir jābūt gatavai - barošana ar krūti ir viens no smagākajiem pārbaudījumiem sievietei mammas lomā.

Manam bērnam kolikas bija vienu vienīgo reizi un toreiz ļoti palīdzēja arī mammas omes ieteikta metode - ar gludekli uzsilda dvieli un liek pie puncīša. Man nav ne jausmas, ko tas dvielis tam mazulim dod, bet viņa man nomierinājās 5 min laikā, kaut gan es visu iepriekšējo nakti un pusi tai sekojošās dienas biju pavadījusi viņu nēsājot.

Salomē, pirmo reizi dzirdu, kpc tieši tik tik cieši. Biju domājusi, lai piemēram, ar pirkstiņiem sev acīs neiebaksa vai kk tml.

Meitenes, jums mammas ganjau ir stāstījušas kā gāja ar jūsu pirmajiem gadiem, dienām... ir kādi forši stāstiņi, vai jums bērni līdzīgi?
Paklausoties par savu bērnību, zinu, ka tādu bērnu negribu, kāda biju pati. :D

Salomē, kuras skaitās 4 pārējās tehnikas? Jo man liekas, ka nomierināšanas paņēmienu ir tik pat, cik bērnu. Katra mamma un mazais atrod veidu, kas der tieši viņiem. Vienam vajag, lai viņam pirms miega pierīti papaijā, citam vajag just mammas roku savā, citam der ietīšana.

Ance - tas silda vēderu. Siltums palīdz atslābināties muskuļiem. Secīgi, nomierina vēdergraizes.

stellaglmr, nu es arī pīpēju pirms paliku stāvoklī, pēdējo mēnesi pirms tam tikai biju krietni ierobežojusi smēķu daudzumu. Varbūt arī tur tā lieta, kas lai zina... Protams, mātes piens ir zelta vērtē un tomēr es uzskatu, ka mazuļa labsajūta ir svarīgāka par visu un ja viņš labāk jūtas ēdot maisījumu, tad lai tā būtu.
Kādu maisījumu ēd tavs mazais?

Ebe jā,maniem ļoti palīdzēja austiņas paijāšana,tāpēc tas joks,kas gāja apkārt pa netu,kādas prasības mammām pret b/d audzinātājām,kur viena mamma bija lūgusi iemidzināt papaijājot austiņu,man nemaz nelikās smieklīgi,jo mani tikai tā aizmiga. :)

Meitenes, jums mammas ganjau ir stāstījušas kā gāja ar jūsu pirmajiem gadiem, dienām... ir kādi forši stāstiņi, vai jums bērni līdzīgi?

Es biju miera mika - kur noliki, tur paņēmi. Sirdstrieku mammai piebiedēju 2x mūž, pirmoreiz, kad man bija vien dažas nedēļas (2 laikam) un es gandrīz pametu šo pasauli izslimojot stafilokoku, bet tā nebija mana vaina, un otrreiz, kas arī nebija mana vaina, kad man bija 2 gadi un es prasīju mammai vai es varu iet peldēties, bet viņa vārda "peldēties" dzirdēja "spēlēties" un ar to bija saprotama smilšu kaste aiz mājas stūra, mājas priekšpusē (dzīvojām privātmājā, mamma aizmugurējā pagalmā ravēja zemenes vai ko tamlīdzīgu). Tā kā viņa dzirdēja nepareizi, viņa pateica - jā, meitiņ, protams. Un es līksmā prātā aizgāju tieši garām smilšu kastei uz pāri ielai esošo ezeru ar visām savām mantām un normāli sāku ņemties pa ūdeni. Labi, ka garām gāja kaimiņiene, kas mani pamanīja un aizveda mājās, savādāk diez zin, vai es šobrīd te sēdētu.

Ebe - es baroju mazo ar HIPP Combiotic I. Pirmais ko nopirku, aizgāja arī pilnām mutēm un nekādas blaknes nav un nav bijušas. :)
Par to pīpēšanu - nesaku, ka tas ir tieši no tā, bet man daktere teica, ka tam varētu būt sakars ar to. Jo bēbim nebija pilnīgi neviena iemesla neēst manu pienu. Tad, lūk - novēla visu uz to. Bet pateikšu godīgi - viss kas mani interesēja tajā brīdī - lai bērns ir normāli paēdis - ar manu pienu, bez mana piena. Bērns nevar neēst tikai tādeļ, ka mātei un medicīnai putni galvā un stereotipi galvā riesta saucienus bļauj. Ir jādomā par bērna labsajūtu nevis savām iedomām/iegribām. Nu, tā es domāju tajā mirklī un arī tagad. :)

Ā, un mana meita ir pilnīgs manis pretstats. Ne uz mirkli nevar atstāt vienu - kaut kur uzlīds, kaut ko noķeksēs, kaut ko izvilks, nedod Dies' vēl nožausies, uzraus sev kaut ko uz galvas, ārā kaut kur aiztesīsies, ja neskaties, aizies ar svešiniekiem un vispārībā pastāvēs uz savu līdz pēdējam un to panāks vienalga kādā veidā - ar pielīšanu, kašķēšanos, izlikšanos. Pasmagais raksturs ir gadījies, bet man ļoooti negribās salauzt to, jo tādi spēcīgi, aktīvi cilvēki daudz dzīvē sasniedz, bet kā, lai saglabā mērķtiecību neļaujot viņai pārtapt par mazu, izlaistu, egoistisku riebekli, man nav ne jausmas. Pagaidām vēl izdodas, bet kas būs, kad paaugsies... Negribās pat domāt. :D

Man gan, mamma 2 mēneši gulēja uz saglabāšanu, tad arī dabuju kaut kādu infekciju, neatceros nosaukumu, bet zinu, ka operēja plaušas, kad bija kaut kāds mēnesis, divi.
Neviens svešs cilvēks bez bļāviena klāp pienākt nevarēja, tikai tētis, mamma un mammas tētis...
2 gadu vecumā izdomāju, ka būtu jauki iet padresēt buļļus un kamēr mamma ieskrēja kūtī pēc spaiņa, es ar pamatīgu zaru izlīdu caur elektriskajam žogam un gāju viņus dresēt... :D Vienreiz tas pats stāsts ar cūkām, bet toreiz vēl uz zemās laktas pārsitu pieri. Vēl tagad bilde ar skaistu rētu no brāļa krustībām... līdu visur kur tik ielīst vareja.

Atceros bērnudārzā... Mums parasti divas mammas vāca kaut kādu naudiņu dāvanām. Pienācis bija kaut kurai audzinātājai uz dzimšans dienu vākt to naudu. Bet es atcerējos, ka pagājušajā dz. d. tās mammas bija uzdāvinājušas trīs puķes un maku. Tad nu es pateicu, ka naudu nedosim, jo katrs nesa pa 2, vai 3 ls... un bērni 30, bet tāda maza dāvana un lēta, un kur palika pārējā nauda. Tās mammas meita pastāstīja to mammai un tētis majās atbraucis smējās, k vairs nebrauks uz bulciņu veikalu, jo tur tā mamma strādāja, un visu laiku kā viņš tur iebraucot, sūdzās, ko tik meita sastrādājusi...
Lieki teikt, ka lielākoties tās sūdzības bija krietni vien piepušķotas... :D

Mammai nācu ļoti grūti,divus gadus, gulēja uz saglabāšanu un dzimu priekšlaicīgi, un pupu neņēmu mutē. Nezinu,kā tur ar to pupu būs, bet pagaidām savu un mammas grūtniecību savilkt kopā vispār nevaru. Man daktere visu laiku uzsver,lai vispār neskatos un nesalīdzinu ar māti,jo esmu arī pa pusei tēva meita, nevis 100% mamma.

Man mama teica, ka man vajadzēja piedzimt par puiku. Kādus tik nedarbus es nedarīju. Es biju tā, kas vecākās māsas pavedināja uz nejēdzībām un nedarbiem. Bet, pateicoties vecākajai māsai, mammai vienreiz pat nācās pamatīgi satraukties, kad māsa mani sabaroja ar sirdszālēm, spēlējot slimnīcu, man bija aptuveni 2 gadiņi. Mamma bija pārbijusies kā traka, un vēl man ir bijuši krampji, kuru dēļ arī maz trūka, lai es aizietu pie Dieviem. Ceru, ka krampjus mans bērns no manis nebūs mantojis.

Viena no trakajām lietām ar mani bija tas, ka es nekāpu iekšā nevienā citā transportā izņemot mana tēta un vectēva mašīnu.
Bija reizes, kad tētis atbrauca ar citu mašīnu un es ne par ko nekāpu tajā mašīnā iekšā kaut gan tur pie stūres sēdēt tētis.
Vienreiz nebija mašīnas ar ko mani aizvest pie ārsta un mamma gribēja ar autobusu aizvest. Es tajā autobusā tā arī neiekāpu. Pat nezinu, kāpēc tā bija.

Hm, es līdz gadiem 12 nekad nebiju braukusi ne autobusā, ne vilcienā.
Un ar mammu vai tēti, vai vispār kādu pieaugušo vēljoprojām neesmu braukusi nevienā sabiedriskajā, izņemot lidmašīnu...