Runājot par vīra iesaisti grūtniecības laikā. Praktiski tās nav un nebūtu vispār, ja es neprasītu. Pateicu, ka jāiet uz kursiem - aizgāja. Pēc tam gribēju vēl papildus uz elpošanas nodarbību iet, negāja, pateica, kāda jēga viņam tur iet, ja viņš dzemdībās nepiedalīsies. Ideju saprotu, bet, ja jau es prasiju, lai viņš nāk ar mani, tas nozīmē, ka man tas tomēr ir nozīmīgi un no viņa puses pienāktos tomēr atbalsts.
Tāpat arī ar bēbja mantu pirkšanu. Pārāk bieži dzirdēju jautājumu - priekš kam to vajag. Priekš kam. Priekš kam. Un tad arī dusma metās, nu bļin, ja pats neinteresējies, kas nepieciešams mazajam cilvēkam, tad vismaz ļauj man mierīgi par visu parūpēties, nevis kladzini kā vista riņķī.
Izpaliek mums arī punča glaudīšana un bučošana.
Nē, es nedusmojos. Es pieņemu to, ka vīrietis līdz galam apjēdz to, ka ir kļuvis par tēvu dzīvai radībiņai, krietni krietni pēc bērna piedzimšanas. (Jā, jā, protams, ir izņēmumi, tādi ir vienmēr, tomēr vīrietis vidējais ir tāds).