Ar bērniem vispār viss ir individuāli. Varbūt viens no miljona ir tāds bērns, kad visu dara "pēc grāmatas" un "pareizi" reaģē uz audzināšanas metodēm. Kādreiz es arī uztraucos par to, ka manējā "neatbilst normai", bet jo lielāka viņa auga, jo vairāk mainījās arī mana domāšana.
Protams, ir lietas, kas nebūtu pieļaujamas attieksmē pret jebkuru bērnu, tomēr pa lielam audzināšana ir vidusceļš starp to, kā vecākiem ērtāk un kā bērnam labāk. Nav jau nemaz tik grūti izveidot bērnam pieradumu pret vienu vai otru lietu, šajā gadījumā - gulēšanu pie vecākiem - tomēr nereti izrādās, ka no tā pieraduma vieglāk atradinās bērns nekā vecāks, ja viņam to ļauj. Bērns jau nav tas, kurš domā: "Kā tā mamma bez manis tur guļ tajā lielajā gultā viena un noteikti skumst!", tā parasti ir pati mamma. Bērns to, protams, jūt.
Man ir piemērs. Pudele pirms miega. Līdz nesenam laikam meita pirms miega dzēra siltu pienu no bēbīšpudeles, tad vienā jaukā vakarā tā vienkārši sašķīda un nevienā no ciema veikaliem, kas vēl bija vaļā, mēs nevarējām dabūt, pie tam sanāca tā, ka mēs tieši tajā vakarā braucām uz teātri, tātad gulētiešana bija uz vecvecāku pleciem. Nu, ome teica - neko, tiksim galā, aizmigsim bez pudeles. Man, protams, stress un tā. Atbraucām mājās, omīte teica, ka nemaz neesot prasījusi pudeli un smukiņi aizgājusi gulēt. Nākamajā dienā man atlika tikai iedomāties par to, kā gan es viņu bez pudeles nolikšu un sākās brēkšana. Nu, neko, aizgājām ar pūlēm gulēt, nākamajā dienā nopirku jaunu un finālā bērns vienkārši viņu neņēma. Ej nu saproti. T;a arī dzīvojam bez pudeles.