Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Gita
Man mazais vēderā no dzelzīša (tothema) palika tikai aktīvāks. :D

Meitenes, dāmas, sievietes!
Es ienjaukšos Jūsu diskusijā ar vēlmi izteikt komplimentu. Tātad:
Ja šeit ir māmiņa no Purvciema, ar īsiem tumšiem matiem, kura katru dienu dodas ārā pastaigā ar ratiņiem gar Biķernieku mežu raitā, raitā solī (acis nemirkšķinot) un vakaros tāpat ar suni - tad zini, ka esmu sajūsmā par Tevi. Īsts paraugs jaunajām māmiņām! Vizuāli ļoti neatvairāma sieviete! (l)

Un, šī ir pirmā reize, kad es izsaku komplimentu sievietei! :D

par depresijam. man ta laikam uznaca pec 6 men. nezinu vai sakritiba vai kas, bet tiesi piena plusma noregulejas ap to laiku, nevis ka cita pec menesa!lidz tam staigaju ar krustura ielikniem, jo regulari vnk vareja iztecet.
uznaca ik pa laikam tadi periodi, kad viss besi, jocigas domas galva utt. bet tas viss sakrita ar super lielo nogurumu.

Stellaglmr, ak vai. Man tā doma bija tāda, ka bēbim pietrūkst skābekļa un tāpēc tik diktam spārdās. Kā tur tai patiesībā redzēsim pēc laika.

Mana arste izmeta kaut ko par to, ka tad, ja augludenu ir pamaz, bebja kustibas varot just specigak, bet es ta isti neuztveru, jo to, cik un ka jut berna kustibas, jau gruti raksturot. Un es jau nezinu, vai citam spardas tikpat intensivi un stipri ka man. Un par dzelzi - bebim jau pietiek, vins nem no maminas. Ja pietrukst, tad pietrukst mammai, nevis bebim, vismaz man ta skaidroja.

Es it kā daudz nesūdzos par sava bērna uzvedību, bet arī ik pa laikam nokaitina... Un tad jāraud. Par to, ka grūti, par to, ka ienīstu sevi, jo domās iztēlojos kā bija/būtu bez viņa, kā arī par domās izteiktiem kādiem vārdiem... Bet nu gan jau tas ir normāli. bieži negadās, bet gadās. Labi, ka ir, kam iegrūst viņu tādos brīžos.

Robiit, man liekas ka viss nav tik slikti ja apzinamies ka ta domat nav labi. Laikam daudzām kas tāds uznāk pat ja bērns ir gribets un planots.

Ja,mans bebis tika planots un loti gaidits,bet redz ka beigas sanaca.
Es visu laiku ceru,ka tad kad mazais saks sedet un rapot klus vieglak.

es ar gaidu to dienu kad mazais sāks sēdet, bet rāpošanu gan tik ļoti negaidu kā sēdēšanu - jo tad tik sāksies jautrība ka visur līdīs visu grābs un gāzīs, ka arī biežāk būs grīdas jāmazgā :D nevaru pat iedomāties kā tas būs kad mājās vairs viss nestavēs kā nolikts :D

Tad, kad mana jaunkundze sāka rāpot, tad bieži viņu pa māju meklēju. Iemīļotākās slēpņa vietas bija aiz dīvāna stūrī un bīdāmajā skapī.

Atceros, ka ļoti gaidīju, kad velsies, sēdēs, rāpos, staigās un likās, ka katrā nākamajā attīstības posmā kļūs vieglāk, taču, jāatzīst, ka katrā etapā ir savi + un -
Tagad kad skrien ar kājām ir vieglāk, ka nav viņa jācilā, dupsi var nomazgāt dušā, taču ja esam uz ielas tad ir jāuzmana, jo skrien uz visām pusēm, man jāskrien pakaļ, brīvā laika kļūst mazāk, jo guļ tikai 1x dienā, uz viņai aizsniedzamām virsmām neko nevar atstāt, jo visu rauj lejā utt.

Ja,es ari ta gaidu katru nakamo attistibas posmu,un paliek tikai grutak.

katru jaunu posmu vajag uztvert ka savadaku nevis grutaku!

Marta, tā arī uztveru, jo katrā nākošajā posmā ir jaunas patīkamas emocijas, katrā posmā par savu mazuli uzzini ko jaunu.

Man grūtākais posms bija pirmais mēnesis. Pāris reizes arī paraudāju. Nebija pie kā griezties. Griezos šeit, kļūda. Pāris meitenes izteicās, ka nav, ko čīkstēt un cik var...ka esmu pārāk mammas lomā, ka visu ņemu pārāk pie sirds un nopietni.

prieks, ka bija meitenes, kas tomēr saprata. Sarakstījāmies privāti.
Man bija posms, kad gribēju vnk atstāt mazo mājās ar vīru un miers. Galva plīsa pušu no bērna raudām. Sūtīju vīru ar bērnu prom. Domāju par to, ko es darītu bez bērna, kur ietu, ko pirktu, kā atpūstos.

Un tad pēkšņi viss mainījās. No maza brēcēja pārtapa mazs mīļums, kas smaida un gugina. Tagad viss ir savādāk. Jā, ik pa laikam uznāk melnie, bet es skaitu mantru - tas viss ir pārejoši. Izbaudi mirkli, kamēr bērns ir mazs, vēlāk atcerēsies ar skumjām. Vnk laikam ir kaut kādi posmi pirms kuriem ir saasinājumi. Tie ir jāiztur. Ja domā, ko darītu viena bez bērna, padomā, ko darīsi, kad mazais paaugsies un būsiet kopā un varēsiet daudz ko darīt kopā. Iedomājies kāds būs tas brīdis, kad bērns skries pie Tevis, kad nebūsiet redzējušies visu dienu.

Es esmu ar bērnu 24/7. Ilgākā pauze - 30 min 1x, kad mazajai bija histērija un man arī. Vīrs vnk paņēma viņu ratos uz aizbrauca pastaigāties. Es izraudājos, savedu sevi kārtībā un pielādējos kaut cik ar mīlestību. Man laiks iet ātrāk kopš piedzima bērns.

Man ļoti palīdz BabyBjörns. Eju uz dušu ar mazo, uzkopju māju un mazā sēž un skatās.

Meitenes, kā jums veicas ar tummy time (likšanu uz punča)? Mazie raud vai patīk. Cik ilgi liekat? es cenšos pirms ēšanas un tad, kad mazajai ir vēlme patusēties.

Man arī emocionāli visgrūtākais bija tieši pirmais mēnesis kamēr apradu ar jauno statusu un situāciju.

Meitenes,kad jums sākās mēnešreizes pēc dzemdībām?
Es jau par tādām esmu aizmirsusi :D

Man sakas kad biju beigusi barot ar kruti. Kopa pec 6 menešiem. Ilgojies?:D

Nemaz neilgojos :D
Atcerejos,ka tādas arī ir,tad nu interesē,kad citām sākās.

~ mēnesi pēc tam, kad biju beigusi barot mazo ar krūti

Manis pēc mēnešreizes varētu vispār nesākties vairs:D

Ar šādu attieksmi jums nepaliks vieglāk, it sevišķi tev Muša. Tev vsp tavs bērns rada prieku, pozitīvismu vai arī tikai čīksti visu laiku?