Te jau ir tas joks, ka nesāpēja it nemaz. Sāka sāpēt tikai pēc ūdeņu pārduršanas. Iepriekšējās dienās tā kā vilka nedaudz čožuku, bet tā kā man tas bija arī iepriekš, neņēmu to nopietni, bet redz kā :D
Toņos nabaga vecmāte vēl grūtnieču aprūpes dienestā esot, dabūja trieku. Sēž tur viena un lasa grāmatu, bet kontrakcijas jau līdz maksimumam un regulāras. sauca manu dakteri, daktere mani fiksi uz krēsla skatīties un tekstā - vai, saule, es šodien tieši strādāju. Esi gatava dzemdēt? Zvani vīram, lai ved mantas, dzemdēsim kopā :D nu es biju uz mutes. Kā kopā, šodien, are you serious?
Nu ja, saule, tev tur 8 cm, starp citu. Nu ko, sazvana dzemdību centru, mani pa dienesta ejām uz turieni, kamēr rauj drēbes nost, nointervē, nācās pirkt viesnīcčībiņas - 2 eur. Uzmauc man kreklu mugurā (xxl) :D un aidā uz palātu. Visi mediķi laikam jau zin par mani, skatās lielām acīm, studenti it īpaši. Dzirdu - viņa neizskatās pēc dzemdētājas, smaida pār visu seju :D
Domāju, ka man nesāpēja dēļ lielā ūdens daudzuma, kas kalpoja kā riktīgs pretsāpju spilvens, jo vīrs paspēja uz pirmajiem toņiem, kurus lika dzemdību istabā. Viņš skatās toņus. Iet no nulles līdz max. 127. Ir 127. Paskatās uz mani. Es - nu ko tu lūri, es gribu čurāt un ciest nevaru tās jostas, spiež uz muguru :D pēc ūdeņiem gan 127 bija jūtams rādītājs. Pie 80 sāku elpot dziļi un gari izelpojot. Man nemaz neticējās, ka viss arī tik vnk turpināsies. :) būtu bijis aizdomīgi labi. Niķi sākās tad, kad pēc iestāšanās 1h laikā nemainījās nekas, tad deva vēl 1 stundu līdz ūdeņu pārduršanai, tad 2 stundas līdz pilnam atvērumam un nekā un tad jau lika smagāku artilēriju - perfuzoru. Un tad sākās. Daktere gan manuāli vēra vaļā ar pirkstiem to dzemdes kaklu uz katru sāpi man šņācot to sssssss, līdz izdevās. Nebija tik sāpīgi, lai kliegtu, bet bija nepatīkami. Atzīšos, man nepatīkama šķiet pat vnk apskate uz galda :D visa kakla vēršana, čožuka iegriešana un jaunkundzes izspiešana ilga aptuveni 40 min. Kā jau minēju sāpīgākās lietas bija šūšana un pirmā diennakts pēc tam.