Au, nu gan jūs te šodien pieboksterējušas. :)
Par transportu. Transportā vispār baigā vienaldzība palikusi. Man jau nav grūti pastāvēt tās 15 minūtes. bet ir rīti, kad blakus stāv kāda tante kas uzpūtusi sev puspudelīti Cheinel (jā, jā tieši tā Cheinel) 5. numura smaržas un tev gribot negribot rauj uz ģīboni. Un vienu rītu es sadūšojos un čalim (pēc sejas izskatijās nu no pieklājīgām aprindām nācis) palūdzu palaist, jo nu likās tiešām ka tūlīt kritīšu. Viņš tik paskatijās, novīpsnāja un iesprauda atpakaļ savu austiņu ausī. Dabuju lekt nākamajā pieturā ārā.
Kopš tās reizes pat nepūlos prasīt, labāk izkāpju tuvākajā pieturā ārā, pasēžu 5-10 minūtes un braucu tālāk ar nākamo tramvaju.
Par dzemdībām un bļaušanu. Ak, man laikam būs kauns bļaut. Bet kas zin, līdz tam vēl tālu. Jebkurā gadijumā, kad paskatās filmas, kā sievietes bļauj dzemdībās, sametas vispār bail dzemdēt. Bet mamma mierina, ka tā nemaz neesot.