Čau!
100 gadus neesmu rakstījusi, jo biju brīvdienās bez datora, bet no telefona lasīt ērtāk, nekā rakstīt ;)
Tagad esmu atpakaļ Rīgā un varu padalīties.
Pirms pāris lapām bija diskusija par brāļiem un māsām. Man ir 17 gadus jaunāks brālis. Praktiski abi esam auguši kā vienīgie bērni, tomēr ir kaut kā forši, ka ir brālis. Smieklīgi, bet mums ir diezgan tipiskas brāļu/māsu attiecības. Protams, nekaujamies burtiskā nozīmē, tomēr brālis mani arī kā pieaugušo neuztver un brīžiem cenšas rūpēties par mani tā, it kā viņš būtu vecāks, nevis es. Šobrīd arī izskatās, ka viņš būs prātīgāks par mani :D
Par šūpuļkrēsliņiem - mums ir tāds un esmu sajūsmā! Dēls tajā tusē jau no mēneša vecuma, drīz jau paliks par mazu, bet ir bijušas reizes, kad licies, ka bez tā bērnu gulēt nebūtu dabūjusi. Tāpat arī nomoda laikā daudz ko varēju padarīt, jo puika tajā sēdēja un šūpojās. Šobrīd gan viņam jau paliek garlaicīgi un sāk nepatikt viss, kas neļauj celties kājās, bet tāpat dažreiz krēsliņā vēl ieliku, piemēram, uz pēcpusdienas snaudu.