Es te ik pa laikam palasu, jo ineteresanti atcerēties tās sajūtas, kad biju stāvoklī. Nu jau manam rezgalim drīz būs gadiņš.
Negribu neko mācīt vai aizrādīt, tikai izteikt savu pieredzi.
Agrāk svēru +/- 55 kg, uzturam īpaši uzmanību nepievērsu, bet sportoju gan kopš bērnības. Kad paliku stāvoklī, uzskaitē stajos ar 58 kg, kopumā pieņēmos par 10 kg, ļooti daudz staigāju, padaudz ēdu, ik pa laikam pavingroju (cik asaras neizlēju par to, ka nevaru skriet).
Kad piedzima mazais, biju šokā par nokarajušos ādu uz vēdera, milzīgo bezspēku un laika trūkumu. Dz/n mazo ne uz mirkli neatstāju, gaju dušā tikai tad, kad vīrs atbrauca, man bija vienalga, ka mati netīri, nagi nav nolakoti, galvenais, ka esmu blakus bērnam.
Piebildīšu, ka plīsumu man nebija. Kad atbraucām mājās, svēru 61 kg, atkal šoks. Sāku ēst veselīgi. Ne jau tapēc, lai notievētu, bet tapēc, lai mazajam būtu labāk. Un man iepatikās ēst veselīgi! Iemīlēju bezpiedevu jogurtus, pēc tam jau aizgaja visa uztura pārplānošana, vēlāk arī pieskaņošana dzīvesritmam.
Kā bija brīvs brīdis, sakopu sevi, tinos mājos, taisīju kontrastdušas, pēc nedēļas sāku taisīt presītes. Nevarēju! Tāda tukšuma un bezspēka sajūta, atkal šoks, jo agrāk lielas slodzes bija mana ikdiena. Neko, pamazām jau biju izpildījusi visus youtube workoutus. Svars kusa kā cukurs. Pēc 2 nedēļām pirmo reizi atsāku skriet. Tāda laime! Noskrēju 30 min bez problēmām. Varbūt liksies- oj, viņai ir kas skatās bērnu, var tik skriet un pucēties, nekā! Pirmkārt, es nemaz tā neuzticēju bērnu nevienam. Skrēju tikai tad, ka viņš gulēja. Atskrēju, ne vienmēr paspēju nomazgāties vai paēst, bet bērnu gan apkopu, pabaroju un vēl ārā izgāju, un vēl dzīvokli uzkopu un vīru samīļoju.
Pēc 3 nedēļām noskrēju Nordea 21 km. Zinu, prātīgi jau nebija, bet biju pieteikusies jau grūtniecības laikā (ja nu gadījumā kas). Gribēju 10 km skriet, bet jutu, ka varu visu. Kad svēru 52kg, bija pagajis vairāk par mēnesi, ja nemaldos, svars turpināja kristies, tagad jau ir vēl mazāks, bet tas ir cits stāsts, jo esmu sava vislabākaja formā (sporta ziņā), ar saviem panākumiem un rekordiem sacensībās.
Mājās vingroju papildus kopā ar mazo un hantelēm, kačāju dibenu un presi :D Mazajam patīk. Un man nav blakus mammas, esmu viena, pat draudzeņu nav. Palīdz stingrs dienas režīms man un bērnam, citi saka, ka es iespringstu uz to, bet tikai tā es paspēju visu.
Ko gribu teikt, nav jāskatās uz citiem smukdupšiem un jāiet stūrītī paraudāt (tas gan atkarīgs no cilvēka rakstura), citiem ta ir kā motivācija, citus dzen izmisumā. Bet, jo mazāk skatīsies uz citiem un vairak koncentrēsies uz savu mērķi, jo labāki būs rezultāti ne tikai vizuāli, bet arī pati jutīsies emocionāli labāk.
Bērns noteikti nav traucēklis, tā sievietes dzīve ir maza pauze. Ja padomā, gandrīz jebkura tam iziet cauri, tam ir jāiziet cauri, jo vēlāk, jo grūtāk. Laiks būs vēl gan atpūsties, gan strādāt un mācīties, neviens vēl nav palicis par mazu, brēcošu zīdaini.