Muša, es lasu un domāju...nu bet,kurš ir teicis, ka bēbītis būs maza lellīte,kas gulēs,smaidīs vai dūdinās...un tikai?! Pirmkārt, no tā, ka tu sev ieskaidro, ka esi nekamnederīga, cīksti, raudi utt, tu nodari savam bērnam vēl vairāk pāri, nemaz jau nerunājot par to, ka pati sevi iedzīsi kaut klādā ārprātā. Otrkārt, nu palasi, neesi tu vienīgā tāda, kam ir grūti. Lielākajai daļai, tomēr, it īpaši ar pirmo bērnu, sākums ir grūts. Ir ļoti grūts, ir mazāk grūts, bet viegli nav. Un ko tad Tu gribēji?? Un tas,laiks, kad tas jau ir aiz muguras paskrien ātri, pat ja šajā brīdī tu nespēj domāt ne par ko citu, kā tikai mieru,miegu,klusumu, mierīgu bērnu...
Saņemies, jo tā tomēr ir būt mammai-viegli nav ne tagad, ne arī pēc 18 gadiem, domāju. Un drīz,kad ieraudzīsi to omulīgo smaidu,šīs naktis,ja ne aizmirsīsies, tad liksies tālas un tā vērtas atmiņas.