Man bija tik viegli, cik vien var būt ar bērnu uz rokām. Galvenais, ka bija viens laipns vīrietis un palīdzēja/paturēja mazo, kamēr salieku ratus vai pati apsēžos, uzlika somu augšā un padeva visu ko vajadzēja. (l)
Mazais nepievīla, ar visu to, ka bija pārguris nevienu reizi neuztaisīja histēriju. Iekāpjot lidmašīnā sagatavoju pudelīti, musli batoniņus, cepumiņus un multenes telefonā. Telefonu aizķibināju aiz nolokāmā galdiņa, piesprādzēju mazo un tā, nu, smuki sēdējām. It kā devu padzerties pie pacelšanās, taču viņš īpaši daudz nedzēra. Kad drīkstēju atsprādzēt - noliku viņu uz brīvā, vidējā krēsla, stjuarte atnesa spilventiņu un plediņu...apsedzu, iedevu pudeli, paglaudīju rociņu un aizmiga. Nākamajā lidojumā bija tikai divi krēsli.. tad ieriktēju viņa galvu uz roku balsta, apakšā paliku savu jaku, iedevu pudeli un aizmiga man klēpī. Abās reizēs pamodās tikai nosēžoties (pēc tā spriežu, ka kaut kādu spiedienu izjuta), taču bija omulīgs, uzliku uzreiz multeni, iedevu cepumiņu un solīdi izturējām līdz izkāpšanām.