Man nebija depresijas, neraudāju. Bija ellīgi grūti pirmie mēneši, bet cēlos, gāju un cīnījos.
Ehhh, tie dzemdētāju stāstiņi :D Žēl, ka personāls nedrīkst savus stāstus publicēt un pastāstīt sabiedrībai kādas sievietes dzemdē un kā viņas uzvedas. Es pilnīgi ticu, ka kādai ir pateikts, ka viņa nogalinās pati savu bērnu, jo ļoti bieži sievietes tā arī uzvedas un viņai neko nevar izdarīt. Reāls gadījums no dzīves - sieviete dzemdē, bērnam galva jau ir laukā, bet pleci vēl iekšā un palielu izmēru sieviete vnk ņem un sāk spiest ciet kājas. Bērnam galva ir turpat starp kājām, bet viņa aizspiež ceļus, ķērc, kājas vaļā netaisa...bērnam sirdstoņi krīt...nu neko, sauca apsardzi, kas reāli ar varu un spēku atplēsa vaļā ceļus, daktere vēl uzšāva pļauku, lai tā sieviete beidz ķērkt (iziet no šoka vai kas nu viņai tur bija) un pārējais personāls pa to laiku izvilka ārā bērnu. Un tad tādas mammas tālāk iet pa pasauli un bļauj kā uz viņām bļāva personāls, ka sita un vēl nez ko darīja! Bet tajā situācijā personālu maz interesē histēriska, neadekvāta māte, tiek glābts tas, kura dzīvība ir briesmās...ar kādiem līdzekļiem tas tiek darīts...nu tas atkarīgs no situācijas.
Un viens smieklīgs gadījums. Sievietei pasaka, ka laiks iet uz Dzemdību zāli, tulīt būs jāspiež un tā...šī atver savu halātu, paceļ naktskreklu...paskatās uz vēderu un prasa krievu valodā - a kad tad man naba vērsies vaļā, ja jau tulīt jāiet dzemdēt?
un TĀS SEJAS, kas bija dakterim un māsiņai...viņi nezināja, ko teikt un vai vispār kaut ko teikt...tāda sieviete tulīt būs atbildīga par jaundzimušu zīdaini, bet viņa nezina pa kuru galu tas bērns laukā nāk. Žēl, ka nebiju klāt dzemdībās un nezinu kas tur notika tālāk, bet domāju, ka viņa bija pārsteigta, kad uzzināja no kurienes tās bērns nāks :D