wee, man ļooooti patīk gatavot un, vēl vairāk izdomāt/iepirkt nepieciešamo. Bet, izstāstīšu Tev šodienas piemēru: no rīta saprotu, ka vajag uz veikalu. Vīrs darbā līdz vēlam vakaram tā, ka bez opcijām. Ģērbju abus mazos (mazai histērija, kamēr uzvelku brālim jaku un ātri uzstūķēju jaku sev), ok, sīkums, dodamies. Veikals ir 3 km.no mājām- itkā arī nekas tāds. Forša pastaiga. Brālis grib sēdēt ragavās, māsa ratos un aidā. Pusceļā mazā pamostas un brēc-ideāli. Puikam pēkšņi uznāk miegs, līdz ar to sāk ragavās knābāt. Līdz veikalam esam tikuši, mazā guļ, modinu brāli, viņam neoma, ka esmu uzmodinājusi. Dēls veikalā prot uzvesties- tur mēs vienmēr esam iztikuši bez scēnām, bet pamostas māsa. Raud! A ko man tagad darīt? Atstāju visu, jo vnk nereāli pabeigt iepirkšanos un velku abus mājās. Nu, ka var nebūt besis vai nogurums? Atnākam mājās, vienam ēst, otram ēst, veļa griežas, un arī pašiem kko jāpagatavo.
Es nesaku, ka tā ir vienmēr, bet, ir šādas dienas un, tam nav ne mazākā sakara ar ģimenes nemīlēšanu vai nevēlēšanos iepirkties :D