Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Aizmirsu piemineet,ka vinjai tas ir otrais beebis.Un par savu mazo es vinjai nestaastu,bet vinja jau redz kaada vinja ir.Un neteikshu,ka vinjai beerninjsh ir nemieriigs,jaa ir kaadas probleemas,bet kopumaa mazais ir mieriigs.Ir taa,ka vinja vienu dienu atziist,ka ir depresija,bet citu dienu to neatziist.Laikam jau vajadzees runaat un atbalsiit cik varu pati,un vismaz vienu reizi pie daktera aizvest.Varbuut ar to vienu reizi pietiks,bet varbuut pati sapratiis,ka vajag vairaak konsultaacijas.

Ar tuvu draudzeni laikam arii savadak. Man te apkart pazinjas un labas pazinjas. Varbuut lidz galam vinjas man neatklaajas, pieteelo, stasta tik labo, nezinu.. Kaa man teica psihologs- mes nezinam, cik patiesi reizem ir citi un nezinam, kas notiek aiz slegtam durviim.

Par to, ka bail no psihologa- argumente, ka vina vinam maksa ( ja pati maksa vai ka tu maksa, ka davanu, tas ari varetu but motivejosi), cilveks sanem naudu par pacienta uzklausisanu! tas, ko vina saka, tas vinai pasai jaizdoma, bet ja vina pat negrib neko teikt, vai dazas lietas neteikt vai ka, tad tas ir ok! Parasti, kad ir depresija, cilveks jutas emocionali vajs un nespejigs, bet vajag domat par psihologu ka, tev ir iespeja but bosam, vinam tevi jaklausa, tu vinam saki ko gribi, tu vinam prasi padomus un beigas tu vari vinus pildit vai ne, bet tu izlem, kas un ka! no ta nav jabaidas!

Daudzus attur specialista meklesana, jo kadam taja bridi butu japieskata berns, ja gimenes locekliem, tad tomer prasa, kadas darisanas. Kurs gribetu kadam to atklat. Diemzel parsvara sabiedriba doma, ka depresija ir kaut kas izdomats. Un pietiek tikai sakratit un pateikt- esi stiprs. Ari materiala zina ne katrs var atlauties specialistu. Ja dzivo mazpilseta, tad baidas, ka kads uzzinas.
Kaut ari pedeja laika interneta ir redzams, ka atklaj, ka mates busana nav tikai viss loti skaists un pukains, bet ir ari ne tik labas dienas.
Isteniba te tik daudzas zelojas, ka varetu padomat, ka mes neesam laimigas par berniem. Esam, esam. Un mes vinus loti milam un kustam, kad tas mazulis mums smaida un apskauj. Tikai ir dienas vai kads mirklis diena, kad ir, ak,velns, cik gruti (l)

S*
Mereda
Ko jūs lasījāt? Nekad un neko neesmu lasījusi bērnu sakarā, vienmer esmu pati visu sapratusi un tikusi galā, bet šoreiz noderētu sistematizēta informācija, jo netieku nekādā jēgā ar gulēšanu.

Interesanti patiešām, kas un kā nosaka to, kā sieviete jutīsies pēc dzemdībām. Man apkārt ir vairākas draudzenes/paziņas, kam pirmais bērniņš un kuras - var redzēt - ir tik apmierinātas ar dzīvi un laimīgas! Un tad ir tādas kā es, kam viss sagāja galīgā šreijā, kas bija pašai negaidīti. Un visas taču tos bērniņus dikti gribējām un gaidījām!

Vatsons, tu laikam biji UK, ja? Autora vārds angliski grāmatā nav. Dr. Hārvijs Karps "The Happiest Baby Guide to Great Sleep". Ir arī pa vecuma grupām sakārtots - līdz 3mēn, līdz 6mēn, līdz gadam, līdz 5 gadi. Nav jau bībele, un atkārtošu, ka mums daudz kas nesanāca, jo zobi sāka agri nākt un ļoti traucē nakts miegu, kā arī negribējām laist balto troksni, jo mazulis ar mums vienā istabā, kā arī knupi tā arī nepaņēma un mierinājumam neatzīst. Bet izlasīt ir vērts.

Man pa lielam viss labi, izņemot lielākā bērna gulēšanu - jau 2 gadi, bet nekad nav izgulēta nakts. Bija brīži, kad cēlās 10x1h un man, protams, besis, izmisums... Ko tik nedarījām, pat skumji atcerēties :'-( bet tad vnk vienā dienā pieņēmu to, ka neko es nevaru darīt, nu cēlos...
Abās grūtniecībās nebija ne sliktu dūšu, ne hormona vētru, itin nekā - varēju iet, darīties, šiverēt... Arī abās dzemdībās viss ok, bet pēc otrajām vispār jau nākamajā dienā likās, ka varu iet/skriet/šiverēt. Arī drošāk jutos un pārliecinātāk, jo zināju, ka visādi "pizdinkš" bēbim nāk un iet un viss beigu beigās ir labi! Arī koliku, paldies Dieviņam, nebija :-)
Kopumā esmu ļoti laimīga, jo sajūta par to, kā mēs dzīvojam, līdzinās filmās redzamajam - nu tā, ka esam laimīgi, kašķi nav, bērniņi forši (l)
Protams, retas reizes uznāk domas, ko tik nedarītu, kur tik neietu, ja būtu tikai ar vīru, bet nu tas ir tiiiik īslaicīgi, jo tas, ka Tevi mīl, bez Tevis nevar un tu kādam esi visa pasaule, ir burvīgākā sajūta pasaulē :-)

Mereda, paldies !
virdzinija, tas ir daudzu jo daudzu apstākļu mijiedarbības rezultāts sakot no ar mammas un tēva raksturiem, spēju kooperēties, spēju saprast mazuli, spēju produktīvi reaģēt uz neparedzamam situācijām, zīdaina raksturu, vecaku sadzīves un darba situācija, radu attieksme, vecaku ekspektācijas pirms berna un realitāte pēc utt. Man pašai ir bijusi abi varianti gan perfektais variants, gan kašmars.

roniitis, vēl, ja negrib psihologu/psihoterapeitu, tad variants ir PEP mamma, kas ierodas mājās un sniedz emocionālu atbalstu. Ir mājaslapa ar visām PEP mammām. Es vienreiz izmēģināju sev, kad bija sakāpis grūtums un likās, ka visa pasaule sagriezusies kājām gaisā. Man ar to 1 reizi pietika.
Mereda, man arī ir tā grāmata, bet man galīgi nelīdzēja. Manai draudzenei gan izdevās.

smileforme7, man ir diezgan līdzīga situācija (t)

Gaidot dēlu biju staigājoša vētra. Nepārspīlēju- raudāju gandrīz katru vakaru un nevaru pat izskaidrot kāpēc. Apkārtējie tik šausmās teica, ka bērns 100% būs nemierīgs. Bet, nekā. Pirmos septiņus mēnešus man dēls bija supermierīgs. Ēda, gulēja,tik pa retam paraudāja. Un, līdz ar to arī es pati biju starojoša supermamma, kura paspēja pusdienās pagatavot 3 ēdienus un māju izmazgāt.
Esot stāvoklī ar meitu jutos tiešām forši. Mazs svara pieaugums, vasara... nu, īsāk sakot ideāli.
Vienīgais, par ko tiešām uztraucos bija tas, vai dēls būs/nebūs griezsirdīgs un, kā spēšu sadalīt uzmanību. Un,pat ar mazāko prāta daļu neiedomājos, ka meita varētu negulēt, visu laiku dzīvot pie krūts, tad vēl kkāda mistiskā alerģija. Razultātā pirmo mēnesi biju pilnīgi negulējusi, apjukusi un raudāju, uj, cik daudz! :-D
Bet, jo vairāk laiks iet, jo vieglāk mums paliek. Nu jau viņai sāk interesēt apkārtējā pasaule, miegs sāk sakārtoties un, es arī fiziski esmu pieradusi, ka viņa man pa dienu snauž un, nebūs nekādas 2-3h guļas,vismaz pagaidām. Tad vnk daudzas lietas spēju izdarīt ar vienu roku :D
Uznāk arī trakās dienas, kad pati pie sevis domāju- no ko vēl? Bet, ir tik daudz laimes reizē :)
Bērni ir ar tādiem raksturiem, ka viss mans egoisms ir izzudis pa nullēm :D
Ja vēl pavisam nesen vnk nespēju iedomāties, kā gan es brīvdienu rītos spētu piecelties agrāk pat 10:00, 11:00 + mierīgas brokastis taču arī ir obligāts brīvdienu rītu pasākums :D tad tagad pilnīgi normāli nojāņojam nakti, un 6.00 dzeru kafiju ar domu, ka tas taču ir pilnīgi ok, un ne es vienīgā tāda.
Bet, pārliecinos tikai par to, ka otru cilvēku tā pa īstam var iepazīt tikai pēc bērnu piedzimšanas.

Vatsons, ja nav noslēpums- Tev ir 3 mazie, ja? Un, ar kādu vecuma starpību?

Aija, 8,5 un kašmars. :D

Hmm, tas, ka sāp šuves, krūtis un ir grūti aptvert, ka kāds no tevis ir 100% atkarīgs nenozīmē, ka bērns nav mainījis dzīvi uz labo pusi. Es arī jūtos laimīgāka kā jebkad agrāk! Man bērns iemācīja to, ka celties 7os ir forši.. kā arī beidzot zinu kas ir beznosacījuma/mātes mīlestība (l) Tagad neesmu baigi priecīgā par to, ka mazais guļ līdz 12iem, taču piecelties agrāk arī neesmu spējīga. :D
Anne, tikai mieru! Ko, nu, es daudz te pievienošos.. tagad viss pa lielam jau skaidrs! :-D Man vēl nav precīza info, ļauju visam ritēt savu gaitu, bet gan jau drīz kaut kas taps zināms!
Robīte, tev vecākais puika vēljoprojām daudz mostas naktī?
Nav kaut kādi miega speciālisti pie kuriem vērsties?

Daydreamer, varbūt vēlies kādreiz parunāt? Citādi man jau reizēm melnie nāk virsū, ka mani neviens nesaprot :-D

Kura vecuma var meginat bernam piedavat padarboties ar plastalinu? Vai plus viena gada vecuma, kad nebaz vairak visu pasauli mute, varetu meginat? Protams, ne jau dizas figuras taisit.

Vatsons, nopietni 8?:-O malacis Tu. Es beidzu čīkstēt :-D

Aj, es pārpratu, laikam. 8 gadi, 5 gadi un zīdainis, ja?

Es sapratu, ka Vatsonam ir tris berni. 8 un 5 gadus veci un mazais kosmars :-D vai nee? 8 tas jau traki.