Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Grūtākais bija saprast to, ka bērns nav citplanētietis un viss ir kārtībā. Visu laiku baidījos par to, ka tik tūlīt neparādās kāda alerğija, ka tik tūlīt kolikas nesākas utt. Salasoties par daudz visu ko raksta citas mammas, tad liekas, ka tās ir gandrīz neizbēgamas parādības jebkuram bērnam.
Vēl tā pagrūtāk sākumā bija iziet pastaigās, bet tas varbūt tikai man tā, jo bija šuves un arī mugura sāpēja.
Protams, ka nav viegli sarast ar to, ka, nu, ilgu laiku vairs nebūsi viena un visu laiku jārēķinas ar mazo cilvēciņu, bet 2 nedēļu laikā jau, manuprāt, apradu ar situāciju.
Uij, gandrīz aizmirsu pieminēt sāpīgo un nepatīkamo krūtsbarošanas sākumu.. kā arī zīlēšanu - ir paēdis vai nav? Bet, nu, to arī svari ātri vien parāda.

Sognare, kā nu kurai gan jau, bet man personīgi bija grūti no sākuma pierast, ka nevaru darīt un iet kur gribu, nevarēju uzreiz pierast, ka pēkšņi kāda cita vajadzības ir prioritāte vienmēr un ka kāds ir pilnībā no manis atkarīgs. Kā arī bija grūti pieņemt to, ka nekas vairs nebūs kā bija... tāds mazais šokiņš un apjausma par visu nāk tikai tad, kad bērniņš piedzimst. Tā vismaz bija man...bet nu jau esmu pieradusi pie mazā rausīša un viss ir forši.:-) Tikai nakts celšanās joprojām besī, lai gan progress ir - ja no sākuma psihoju, ka es redz nevaru pagulēt normāli, tad tagad domāju par to, ka - vaaai, mazais nabadziņš, vēderiņš moka... un domāju kā lai viņam palīdz. Starpcitu, šonakt man būs paradīze, jo vīram sākās divas nedēļas atvaļinājums un šī ir laimīgā nakts, kad viņš celsies manā vietā 8-) man būs tikai tik daudz jāizdara kā jāieliek mutē bērnam krūts, kad pieliks uz ēšanu.:-)
Kā arī tīri tehniski bija grūti no sākuma man iemācīties iedot un viņam iemācīties pareizi paņemt krūti. Tad bija viena piena krīze...visu dienu abi noraudājām:-D Un atceroties tos nozelētos krūšu galus brrr....

Un jā, tagad es stresoju par pumpām un alerģijām kā Undiya raksta.:-D Nesaprotu kas viņam nepatīk ko ēdu. Viskaut kas jau izmēģināts. Jūtos slikti, ka piedāvāju viņam tādu pienu, kurā kaut kas viņam nepatīk.:-/

Kukuruza, kā pumpas izskatās? Pietiekami bieži mazo vanno?
Manējam tādas problēmas tā arī neparādījās, bet zinu, ka pazīstama savu meitiņu ļoti reti vannoja (nu, varbūt 1x nedēļā) un viņai vienmēr bija visādi pleķi un izsitumi. Es jau nezinu kā īstenībā tur bija, bet es tikai pieņemu, ka tas arī var būt par iemeslu tādām problēmām.
Un par pienu nevajag sevi šaustīt, jo tas patiesībā ir arī labākais veids kā lēnā garā bērniņu izārstēt no alerğijām.

Undiya, mēs katru vakaru vannā ejam, varbūt kādreiz gadās dienu izlaist, bet reti. Ir, ir tās pumpas no ēdiena kaut kāda. Jāturpina štukot...tādas sarkanas kā izsitumiņi.

Kukuruuza, atcerējos, ka vienreiz gan bija mums tādi sarkani mini pleķīši, bet uzreiz sapratu, ka tas no kārtīgi neizskalotā pulvera.

Man te viena gudra daktere skaidroja, ka, ja bērnam ir alerģija, tad vanna to pat veicina.
Alerģiskus bērnus labā ar dušu skalot.

Cik ilgi ir bērniņš jābaro ar krūti? 1h ,30 min, 10min? Un kam dodat priekšroku krūts barošanai vai piena maisījumiem?

Kā kurš bērns ēd, man šķiet, ka ar 20 minūtēm pilnībā pietika. Loğiski, ka krūts barošanai priekšroka!

Sognare, man kā diezgan lielai egoistei laikam visgrūtāk bija pieņemt to, ka manas vajadzības vairs nav pirmajā vietā, vairs nevaru darīt to, ko gribu un kad gribu. Savām lietām tikpat kā nav laika. Karjeras attīstība arī iebremzēsies, jo, kad atgriezīšos darbā, diez vai būs daudz laika ārpus darba pilnveidot prasmes. Un jā, it kā tas bija jau sen zināms, bet tā apziņa, ka tas viss nav tikai uz pāris mēnešiem vai pāris gadiem, pa īstam atausa tikai pēc dzemdībām. Citu sieviešu stāsti nebija mani sagatavojuši. Nekādas citas problēmas īpaši nenāk prātā.
...
Par krūtsbarošanu - kad bija galīgi mazs, varēja ēst pat 30 min, vēlāk 5 min vai mazāk. Pāris nedēļas bija sāpīgi, bet vispār krūtsbarošana ir viegla un ērta. Vienīgā problēma, ka bērnam (tagad 1,4 g) izveidojies ieradums naktī ik pa laikam mosties un prasīt krūti, un ar to ieradumu man kaut kā, nezinu kā, jātiek galā. Iesaku neveidot tādu ieradumu, ja iespējams. :-D

Sognare- kad mazais piedzims daudzi jautājumi paši no sevis atrisināsies. No sākuma man grūtākais bija krūts barošanas sāpīgums. Biju gatava, ka sāpēs, bet nebiju gatava ka sāpēs tik ļoti. Pirmo nedēļu baroju caur asarām,jo graizīja kā arnažiem. Bet ja satvēriens mazajam ir pareizs tas ātri pāriet un aizmirstas. Jau otrās nedēļas beigās viss bija nesāpīgi.
Es priekšroku dodu krūtsbarošanai kā jau lielais vairums. Es gan kombinēju ar atslaukšanu, parasti uz nakti, kad stafeti pārņem tētis. Pudelītos izmantoju TT, lai pēc iespējas mazāka plūsma.

Man nav tada prieka, ka virs varetu parnemt stafeti nakti, jo vienkarsi nav tadas iespejas. Bet tajas naktis, kad man ir bijusi vajadziga palidziba, tad vinu tak nevar pamodinat. Kamer modinasi, jau pasai miega pariet :-D

Sognare - man tīri vislielākās grūtības sagādāja mans emocionālais stāvoklis. Bērns bija reti ideāls, pa nakti gulēja, maz raudāja, kolikas nebija. Grūti gāja ar krūtsbarošanu, kaut kas ļoti ātri nočakarējās, ka meita atteicās no mana piena (vēl joprojām domāju, ka no zālēm tas tā notika). Tas man vēl galvā saslēdza zobratus, ka tāpēc esmu nekam nederìga māte. Mani kā asfalta rullis notrieca pamatīga pēcdzemdību depresija, kuru pirms tam grūtniecības laikā nevarēju iedomāties un saprast. Pilnīgi nebiju gatava tam, ka uzsprāgs hormoni un smadzenēs vadi salips. Un vai es meklēju palīdzību? Nē, šausminoša likās doma, ka jāmēģina to vēl kādam svešiniekam stāstīt, kur nu vēl pie ārsta aiziet. Tikai ap bērna gada vecumu sāku justies kā racionāls cilvēks. Vēl tagad parādās krasas garastāvokļa maiņas, kam seko migrēnas. Bet nu par otru bērnu doma palēnām tiek atmesta, negribu tam vēlreiz iet cauri.

Lollipop, mums, izrādās līdzīgi bijis, kaut gan toreiz tā nelikās. Es gan aizgāju pie psihoterapeita ap bērna gada vecumu. Atsākšana strādāt arī palīdzējusi. Tagad jau apsveru domu par otru, bet vīrs negrib :'-( Saprotu viņu, jo viņam mani paciest galīgi nebija viegli un mūsu attiecības tika pamatīgi iedragātas. Man, protams, liekas, ka ar otro viss būtu citādi, bet to iepriekš nevar zināt.

Meitenes kurām jau ir bērniņi, kas bija pats grūtākais kad piedzima bērniņš? Kā tikāt galā, vai nebija grūtības?

Nebiju gatava, ka pirmo mēnesi (sevišķi pirmās 2 ned) jutīšos tik fiziski slikti. Sāpēja šuves, nevarēju apsēsties, paiet, nostāvēt, nu neko, kas nebūtu gulēšana. Astes kauls laikam nekad vairs neatgriezīsies savā vietā un ik pa laikam par sevi atgādinās, bet tas tāds sīkums :D
Bet iespējams, man bija tik traki, jo bērnu beigās vilka ar vakuumu, jo viņa iesprūda. Es negribu Tevi sabiedēt, tā var gadīties un tas nav nekas ārkārtēji traks, vnk kā kurai pēc tam tās sekas. Noteikti vajag ar vīru/draugu izrunāt, ka pēc dzemdībām viņš ir mājās un palīdz. Vēlams, lai apejas ar Tevi kā ar jēlu olu :D Man patika, ka neļāva NEKO darīt pašai. Tad ir vieglāk :)
Vēl nebiju gatava tam, ka krūtsbarošana sākumā ir tik sāpīga (kas atkal kā kurai), bet noteikti ir vērts paciesties, jo pēc tam easy-peasy. Man viena paziņa padevās, sāka atslaukt un barot ar pudelīti. Protams, pēc kādiem 2mēn jau vairs piena nebija, pārgāja uz pudeli. Bet ja ar krūti baro, tad ēdiens pirmos 6 mēn bērnam vnm līdzi, vnm svaigs un sterils :D Un es te nerunāju par gadījumiem, kad tiešām objektīvu iemeslu dēļ nesanāk barot, kā te jau dažām meitenēm ir gadījies. Nevajag sevi šaustīt nevienā gadījumā.
Tagad nesaprotu kā es varu nebūt gatava tam, ka bērns izvedīs. Zinu, ka ne tīšām, bet nu, piemēram, šovakar 1.5h ejam gulēt un beigās man gribas vnk nošauties :D

Pašai sevi jau redzēt grūti. Atzīt sev, ka vajadzīga palīdzība un ka tāda pēcdzemdību depresija nav tikai kaprīze vai untums, ir ārkārtīgi grūti. Es vēl tagad brīžiem jūtos kā uz kraujas malas, it sevišķi, kad sanāk lielāki stresi. Un neesmu vēl tik spēcīga, lai sameklētu profesionālu palīdzību. Manī ir ļoti daudz dēmonu paslēpts. Vienīgais prieks ir mana meita, kas ir kā enkurs veselajam saprātam. Viņa ir mans līdzsvars un dzinējspēks.

Es brīnos, ka mans vīrs jau grib otru bērnu par spīti garajiem no sexy time periodiem un visiem citiem niķiem un stiķiem, kas bija gan grūtniecības laikā, gan kad bērns jau piedzimis. Bet nu es personīgi šobrīd negribu otru bērnu un nezinu kad gribēšu. Varbūt pēc gadiem 3-5. Bet nav drosmes vīram pateikt, ka iespējams paies tik ilgs laiks.
Btw, Undiya, kā Tev viss beidzās? Pievienosies grūtnieču diskusijai vēlreiz, hi hi?(l)

Man vēl 2 gadi rezervē, kamēr spirālei ir derīguma termiņš. Bet, jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo mazāk man gribas otru bēbi. Pēc 2 gadiem arī būs lūzuma punkts mūsu attiecībās, kur kādam nāksies piekāpties.

Lollipop♡, vīrs dikti grib bēbi?
Īstenībā es sāku domāt, ka adopcija arī ir lielisks variants. Nedomāju, ka adoptētu bērnu mīlētu mazāk kā savējo. Neesmu gan runājusi ar vīru par to.

Anne - viņš noteikti grib vēl bērnus, viņam bērni ārkārtīgi patīk. Mošk jāsūta vīru strādāt bērnudārzā, lai pāriet tā gribēšana?:-D